Ekonomika

ZZS uzlabos Rīgas ostas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju dzīves apstākļus

Rīgas Brīvostas teritorija aizņem 1/5 daļu no Rīgas administratīvās teritorijas un ir ļoti nozīmīgs posms pilsētas ekonomiskajā attīstībā, infrastruktūras un tehnoloģiskajā izaugsmē, kā arī pilsētvides sakārtošanā. Naftas produktu, ogļu, konteineru un citu kravu kustība brīvostā notiek daudz un bieži. Diemžēl reāla rīcība attiecībā uz ostai tuvās apkaimēs dzīvojošo cilvēku ikdienas dzīves apstākļu uzlabošanu Rīgas domē un  brīvostas vadībā notiek kā vairums iedzīvotāji vēlas.

Gaisa monitoringa staciju izvietošanu un veiksmīgu darbību visā Rīgā un brīvostā apvienība Gods kalpot Rīgai un Saskaņa pirms četriem gadiem izvirzīja kā vides aizsardzības prioritāti numur viens, lai spētu aktīvi reaģēt uz piesārņojuma parādīšanos un to novērst. Kā norādījuši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārstāvji, tad faktiski Rīgas pilsētā pēdējos gados eksistē monitoringa stacijas, kas ikdienā nedarbojas vispār un pārējās uzstādītas pirms vairākiem gadiem un ir uzskatāmas par novecojušām, kas dod mums pamatu uzskatīt, ka to sniegtie rādījumi ir apšaubāmi.

Ostas apkaimju iedzīvotāju apstākļi pēdējos gados nav uzlabojušies un to apstiprina regulārās sūdzības par ikdienišķo troksni, smakām un nebeidzamajiem putekļiem Mangaļsalā, Bolderājā un blakus esošajās teritorijās. Daudzu gadu garumā brīvostas vadība ir bijusi ļoti iecietīga un pievērusi acis uz šīm problēmām, kas rodas pārkraujot naftas produktus, ogles un citas piesārņojumu radošas vielas. Osta par prioritāti izvirza savu nomnieku, nevis iedzīvotāju intereses.

Vienlaikus ar solījumiem par esošo termināļu uzlabošanu ar sniega pūtējiem putekļu mazināšanai, trokšņu sienu būvniecību un citiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas ievērojami mazinātu ostas darbības negatīvās sekas uz vidi un cilvēku dzīvi, jau gandrīz 10 gadus Rīgas Dome un brīvosta arī sola, ka tūlīt tūlīt tiks realizēti Krievu salas un Kundziņsalas projekti, kas pārcels visas problēmas prom no lielākā vairuma iedzīvotāju, kas šodien ir spiesti dzīvot piesārņojumu radošā vidē.

Izprotu, ka vides jautājumu risināšana ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa arī ievērojamus naudas līdzekļus, jo papildus piesārņojumam, kas rodas ik dienu ostas darbībā, jāņem vērā arī vēsturiskais naftas produktu piesārņojums Sarkandaugavā un Bolderājā, kas šīs degradētās teritorijas padara nepievilcīgas gan investīcijām, gan cilvēkiem dzīvošanai.

Ņemot vērā esošo situāciju, uzskatu, ka:

  1. Rīgas domes un brīvostas pārstāvjiem ir regulāri jātiekas un jāuzklausa gan iedzīvotājus, gan biedrības un jānovērš problēmas uz ko tiek norādīts.
  2. Brīvostas apkaimju iedzīvotājiem pienākas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides un kadastrālās vērtības pārrēķināšana attiecībā uz īpašumiem, kas visvairāk cieš no ostas darbības un piesārņojuma.

Nekustāmā īpašuma nodoklis jāsamazina visā Rīgā, bet ostas tuvumā par 90% līdz brīdim, kad šīs problēmas tiek faktiski novērstas, jo iedzīvotājiem nebūtu jāsamierinās un jāmaksā par pašvaldības nespēju risināt šīs visiem zināmās problēmas daudzu gadu garumā, ņemot vērā arī faktu, ka kadastrālās vērtības un nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi Rīgas pilsētas teritorijā pēdējos gados ir ievērojami pieauguši.

Degradētā un piesārņotā vide ir arī viens no lielākajiem kavēkļiem investīciju piesaistei teritorijām, kas neatrodas tiešā Daugavas tuvumā un kur nav iespējama piestātņu un termināļu izbūve. Vairāk nekā 400 ha ir Rīgas Brīvostas brīvā zeme, kur būtu iespējama industriālā apbūve, veidojot ražošanas vai pārstrādes uzņēmumus, sakārtojot vidi un nodrošinot jaunas darba vietas, kas nestu lielu pienesumu gan ostas, gan Rīgas pilsētas attīstībā.

Rīgas iedzīvotājiem labvēlīgas pilsētvides izveide, ārvalstu investīciju piesaiste un efektīva ES fondu apguve ir jābūt tiem stūrakmeņiem, uz kā ne tikai vārdos, bet arī paveiktajos darbos turas Rīgas Brīvosta.

ZZS strādās rīdzinieku labā!

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Apputeksnējot medu nevar saražot!

Pagājušā gada pavasarī izdevās doties tālākā ceļojumā un vairāk nekā pēc 17 gadiem atgriezties ASV un aplūkot skaistas vietas. Apmeklējot Kaliforniju, pavisam neplānoti bijām nokļuvuši tieši apelsīnu ziedēšanas beigu posmā. Kā ar lineālu novilkts taisns ceļš sadalīja milzīgi lielus ziedošus un smaržīgus apelsīnu dārzus. Pārsteidzoši, bet ziedošie apelsīnu koki bija pilni ar oranžiem apelsīniem. Protams, ka nespējām atturēties no iespējas iezagties apelsīnu laukos, lai nobaudītu šo dabas bagātību – jāatzīst, ka Latvijā nav gadījies nopirkt tik saldus un sulīgus apelsīnus.

Turpinot ceļu, pēkšņi uz automašīnas priekšējā stikla sāka sisties kukaiņi, kas mūs darīja modrus, jo vairāku tūkstošu kilometru garā ceļojuma laikā nekas tāds nebija manīts. Atbilde ilgi nebija jāmeklē, drīz vien aiz pakalna skatam atklājās pie apelsīnu dārza novietota liela bišu drava. Mūs gan pārsteidza, kālab novietne neatrodas dārza pusē, bet gan otrpus ceļa, jo, šķērsojot ceļu, katru dienu bojā aiziet vairāki tūkstoši bišu.

Vakarā, iekārtojoties viesnīcas numuriņā, mums par lielu prieku stāvlaukumā ieripoja kāda biškopja auto, kuru atpazinām pēc tajā ievietotajiem nukleusiem. Tādu izdevību garām laist nevarēja un mēs nolēmām uzaicināt biškopi nelielās vakariņās, lai aprunātos un noskaidrotu, kā dzīvo un strādā ceļojošie biškopji.

Sarunas laikā noskaidrojām, ka biškopis Džeds Stīls (Jed Steele) atvedis bišu saimes no Idaho štata, kas ir 900 kilometru attālumā, lai tās apputeksnētu mandeles, apelsīnus un saldos ķiršus. Dž.Stīls biškopībā strādā jau gandrīz 30 gadu, sākumā strādājis pie kāda cita biškopja, kuram piederēja 10000 bišu saimju, bet vēlāk kopā ar brāli apkopis apmēram 3000 saimju. Nu jau kādu laiku pašam ir sava drava ar 500 bišu saimēm. Šāds saimju skaits ir pietiekams, lai visus darbus varētu veikt paša spēkiem. Pie bišu saimēm nav nepieciešams visu laiku būt klāt, tās atved, novieto dārzos uz apputeksnēšanu un var doties atpakaļ uz mājām vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā.

Dž.Stīls bišu saimes ziemo Idaho štatā kartupeļu glabātuvē no novembra beigām līdz apmēram februāra sākumam. Ziemotavas ir aprīkotas ar gaisa kondicionēšanas sistēmu un temperatūra tiek uzturēta apmēram 4,5 oC.

Šogad februāra sākumā pēc ziemošanas viņš ir atvedis uz Kaliforniju 500 saimju apputeksnēt mandeles. Bišu saimes mandelēs pieņemas spēkā, kas nāk par labu biškopjiem, jo Idaho štatā vēl ir ziema. Lai varētu nodrošināt pilnvērtīgu apputeksnēšanu visās mandeļu platībās, šobrīd Kalifornijā trūkst apmēram 150 000 bišu saimju. Mandeļu audzētāji maksā pat līdz 150 dolāriem par vienu saimi, un dārzu īpašnieki cenšas jau savlaicīgi aizrunāt bišu saimes, jo bez apputeksnēšanas iztikt nevar, un uz viena akra (1 akrs = 0,4046 ha) vajag vismaz divas bišu saimes. Kalifornijas štatā ir arī vietējie biškopji, bet, neskatoties uz to, bišu saimes uz apputeksnēšanu ved pat no Floridas štata dravām, kas ir 4000–5000 jūdžu (6437-8046 km) tālu.

Lielajās dravās visas darbības ir pielāgotas, ņemot vērā aprūpējamo saimju skaitu un ierobežoto laiku saimju apkopšanai. Piemēram, saimi sadala uz pusēm un abās pusēs ieliek pa vienai bišu māšu kanniņai, jo nav zināms, kur ir palikusi vecā māte; meklēt bišu māti vienkārši nevar, jo tas prasa pārāk daudz laika. Retos gadījumos, ja tomēr nolemj atdalīt māti, lieto māšu šķirsietu. Vispirms nokrata visas bites apakšējā korpusā, uzliek virsū otru korpusu, ko atdala ar māšu šķirsietu. Pēc kāda laika bites ir sadalījušās vienmērīgi abos korpusos, bet māte ir apakšējā korpusā, skaidro Dž.Stīls.

Atdaleņu veidošanā izmanto tikai bišu māšu kannas, jo bišu mātes ir ļoti dārgas, apmēram 20 dolāru par māti. Katru gadu Dž.Stīls nopērk apmēram 800 bišu māšu kannu par apmēram trim dolāriem gabalā.

Atvedot bites uz apputeksnēšanu, atņemamo medu saražot nevar, saimes uzkrāj tikai nelielu daudzumu medus, kas nepieciešams pašu attīstībai. Medu var saražot vēlāk Idaho štatā – apmēram 50 mārciņu (22 kg), bet, pārvadājot uz ganībām citos štatos, var ievākt apmēram 90 mārciņu (40 kg) medus sezonā. Biškopis medu pārsvarā pārdodot privātajiem uzpircējiem, kas ierodas pie viņa mājās, bet pārpalikumus realizē fasētājiem par zemāku samaksu. Medus cena ir apmēram 2–2,5 dolāri mārciņā (2,40–3,00 Ls/kg), pārdodot uzpircējiem, bet, pārdodot fasētājiem 55 galonu mucā (200 litru mucās), cena ir ap 1,60 dolāri mārciņā (1,91 Ls/kg). ASV medus cenas ir ļoti pievilcīgas un par tām varētu priecāties arī Latvijas biškopji, jo īpaši ņemot vērā, ka degviela ASV maksā apmēram uz pusi mazāk nekā Latvijā. Arī citas izmaksas ir mazākas, piemēram, cukursīrups maksā 0,39 dolāru mārciņā (0,46 Ls/kg), un sezonā ir nepieciešami apmēram četri galoni (15 litri) cukursīrupa.

Pārvadājot bišu saimes no Idaho štata uz Kaliforniju, vēlāk uz ziemeļiem Kanādas virzienā ābeļdārzu apputeksnēšanai, no apputeksnēšanas var iegūt līdz pat 230 dolāru no saimes, kā arī ap 150 dolāru no medus realizācijas. Kopā ieņēmumi no vienas saimes ceļojošā dravniecībā var sasniegt 380 dolāru (Ls 205).

Dž.Stīls uzsver, ka ASV biškopjiem pašlaik tirgus cenas ir labvēlīgas, bišu saimju ASV trūkst un nozare var attīstīties, ja vien netraucētu bišu saimju bojāeja (CCD) atsevišķās dravās. Kopumā gan ASV biškopji ir noskaņoti optimistiski un nākotnē skatās ar cerībām.

Jautājot pēc e-pasta adreses, biškopis nedaudz samulst un saka, ka e-pastu pārbauda viņa sieva, un viņš nevarot pateikt adresi. Secinām, ka situācija Latvijā ir ļoti līdzīga.

Biškopis no mums atvadās, jo jau rīt pavisam agri, tumsā jādodas uzkraut bišu saimju kravu. Kavēties nedrīkst, jo ASV, pārvadājot bišu saimes, skrejas nenoslēdz, un, austot gaismai, kravas auto jau jābūt uz ceļa.

Armands Krauze

biškopis, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Ceļš uz neatkarību

Jau pārdesmit gadus varam saukt Latviju par neatkarīgu valsti, tomēr mūs joprojām turpina ietekmēt dažādi ārējie faktori. Aktuālākais piemērs ir norises Latvijas gāzes nozarē un bīstamā atkarība no viena tās piegādātāja. Enerģētikas sektors un tā pārmaiņas ietekmē mūs ne tikai ekonomiski, bet ir arī politiski jūtīgs jautājums. Pašreizējā situācija Ukrainā mums ir parādījusi, kādi sarežģījumi var rasties, ja saites ar vienu gāzes piegādātāju ir pārlieku ciešas.

Sabiedrībā izskanējuši dažādi viedokļi, tomēr teju visu vidū karstākā tēma ir potenciālais gāzes cenu kāpums. Latvijas Republikas Ekonomikas Ministrija ziņo, ka pirms dažām dienām sperts solis, lai mazinātu Latvijas enerģētisko atkarību un nepieļautu obligātā iepirkuma izmaksu palielināšanos neprognozējama dabasgāzes tirdzniecības tarifa pieauguma rezultātā. Ministru kabinets lēmis ierobežot obligātā iepirkuma cenas noteikšanas komponentes (OIK) – dabasgāzes cenas mainību, nosakot maksimālo robežvērtību. Tātad soļi tiek sperti, tomēr vai ar tiem būs pietiekami?

Pirms kāda laika Eiropas Savienībā (ES) tika izstrādāts likumprojekts “Eiropas Savienības informācijas apmaiņas mehānismi attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm”. Likumprojekta mērķis ir vienot Eiropas enerģētikas ārpolitiku, tā savstarpēji solidarizējoties, nevis individuāli paļaujoties uz austrumu kaimiņu. Mazajām ES valstīm, tostarp, Latvijai šis likums sniedz atbalstu un zināmu drošību diskusijās ar tādu gāzes piegādātāju milzi kā Krievijas “Gazprom”.

Tomēr, kamēr Latvijā piesardzīgi rūpējas par to, lai Krievija mūs “neapšmauktu” un jautājumi tiek risināti uz papīra, Lietuva nebaidās paust radikālāku nostāju savos darbos. Arī mūsu kaimiņi lolo cerības uz enerģētisko neatkarību un ierīkojuši jaunu Klaipēdas gāzes termināļa kuģi, kas darbosies kā peldoša gāzes glabātava. Tāpat kā mēs, Lietuva meklē neatkarību no viena gāzes piegādātāja, tāpēc jaunajai gāzes glabātavai dots zīmīgs nosaukums – “Neatkarība” (“Independence”).

Manuprāt, arī Latvijai būtu jāmācās būt stiprākai un paust savu nostāju – vienīgi tā ir iespēja ko panākt. Lai arī Krievijas “Gazprom” ir pieradis, ka esam tam neatgriezeniski piesaistīti, ar rīcību un proaktivitāti mēs varam likt šo apgalvojumu apšaubīt. Latvija gan nav slēpusi, ka no konfliktiem ar gāzes gigantu gribētu izvairīties, taču valdošajā šantāžu virpulī ar klusēšanu kļūstam vien par ērtāku mērķi.

ES ir garantējusi savu fondu finansējumu sašķidrinātās dabasgāzes termināļa celtniecībai Baltijas reģionā. Pašreizējā situācijā šo iespēju vajadzētu izmantot pēc iespējas ātrāk, pārdomātāk un uzbūvēt termināli Latvijā. Šis varētu būt mūsu izrāviens un veidotu konkurenci “Gazprom” piegādēm, tā liedzot Krievijai mūs potenciāli šantažēt. Gāzes tirgus liberalizācija – iespēja nodalīt gāzes transportēšanas un uzglabāšanas funkcijas atsevišķā struktūrvienībā no gāzes piegādes un tirdzniecības, kā arī nodrošināt pieeju tīkliem jauniem gāzes tirgus dalībniekiem, būtu ceļš uz Latvijas neatkarību no gāzes piegādātāja, tomēr šis ir arī politiski jūtīgs jautājums.

Kad 2009. gadā kādā televīzijas raidījumā ziņoja par “Gazprom” pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, izskanēja Kremļa aprindās radies izteikums: “Kas ir labi gazpromam, tas ir labi Krievijai”. Šie vārdi ir labi saglabājušies atmiņā un, lai arī “Gazprom” mērķis Latvijā pēc pašu vārdiem ir “ilglaicīga ekonomiskā sadarbība”, notikumi kaimiņvalstīs liek uztvert to teju kā draudus. Es apzinos, ka enerģētikas sektorā pilnīgi atbrīvoties no Krievijas ietekmes būtu grūti, bet 100% atkarība nav pieļaujama. Mums jāmeklē alternatīvas, jābūt pārliecinošiem savā nostājā un jāturpina strādāt. Es uzskatu, vienīgais risinājums – Latvijā ir jābūt pašiem savam sašķidrinātās gāzes terminālim. Ceļš uz Latvijas neatkarību vēl nav noiets līdz galam.

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Izmantosim visas iespējas cīnīties par Latvijas zemi!

Mēs Latvijā ilgus gadus esam noskatījušies, kā mūsu senču zeme nonāk ārzemnieku rokās, klausījušies politiķu un dažu nekompetentu indivīdu spriedelējumos, ka situācija nav risināma. Tā tam esot jābūt, jo, lūk, saistības esam uzņēmušies, parakstot starpvalstu investīciju aizsardzības līgumus jau deviņdesmitajos gados un punktu pielikuši, iestājoties Eiropas Savienībā (ES).

Vai tas nozīmē, ka drīz mēs būsim tauta bez savas zemes? Cik no Latvijas pilsoņiem 2003. gada 20. septembrī, balsojot par iestāšanos ES, zināja, ka atsakāmies arī no nacionālās valūtas, lata, un no savas zemes? Uz šiem jautājumiem mēs, visticamāk, atbildes vairs nesaņemsim, taču jāsaka, ka situācija nav bezcerīga, un mums ir dota iespēja rīkoties, ja neklausīsim tos, kuri lobē ārzemju investoru un spekulantu intereses.

Paradoksāli, bet pirmo iespēju cīnīties par senču zemi, neskatoties uz Latvijas iestāšanās līguma normām, mums dod tieši ES, jo tā ir demokrātiska valstu savienībā, kurā nav tēmas, par ko nevarētu pārrunāt, iekļaut ES institūciju darba kārtībā un mainīt. ES diskutē par viendzimuma laulībām, ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) audzēšanu un virkni citu jautājumu, ko daļa Eiropas sabiedrības uzskata par tabu tēmu vai neatbilstošiem ES pamatvērtībām.

Klasisks piemērs ir ĢMO aprite gan pārtikas tirdzniecībā, gan audzēšanai paredzēto augu izplatība. Šajā jomā pilnīgi ir ignorēta viena no ES pamatvērtībām – brīva preču kustība. Nav iespējams brīvi audzēt ĢMO augus vai tirgū brīvi pārdot ĢMO produktus. Identiska situācija ir ar citu ES pamatnostādni – brīvu darbaspēka un pakalpojumu kustību. Mēs visi labi atceramies, kā Zviedrijā tika bloķēts Latvijas firmas darbs, un to pieļāva arī ES institūcijas, izslēdzot brīvu pakalpojumu kustību, atrunājoties ar nacionālām arodbiedrību īpatnībām.

Minētie nav vienīgie piemēri gadījumiem, kad ES līmenī netiek ievērotas pašu noteiktās pamatvērtības, tādēļ mēs pavisam droši varam cīnīties, lai šim sarakstam tiktu pievienoti arī lauksaimniecības zemes tirdzniecības ierobežojumi. Turklāt tas ir aktuāli ne tikai mums, bet arī citās ES valstīs, piemēram, Lietuvā, Bulgārijā, Ungārijā, kā arī Rumānijā. Pat Lielbritānijā un Vācijā lauksaimniekus uztrauc zemes nonākšana ārvalstu spekulantu un lielu multinacionālu kompāniju rokās, kuras bieži izmanto nezināmas izcelsmes ofšoru kompāniju naudu, kas rada aizdomas pat par narkotiku un citu nelegālu biznesu naudas atmazgāšanu lauksaimniecībā.

Saskaņā ar Latvijas iestāšanās līgumu ES, vietējo likumu ietvaros mēs vairs nevaram noteikt zemes brīvas pārdošanas ierobežošanu, taču mums ir iespēja iekļaut šo jautājumu ES darba kārtībā un par to diskutēt jau ES līmenī. Latvijas premjers var rosināt izskatīt tēmu ES Padomē, taču, visticamāk, viena politiķa vēlmes ES noraidīs. Gluži citādi ir, ja savu viedokli referendumā izsaka sabiedrība. Visas tautas vēlmi ES nevar vienkārši ignorēt – tā jāņem vērā, un jautājums ir jārisina. Tātad, lai šo jautājumu ierosinātu ES līmenī, vienīgais ceļš ir referendums! Mums ir jāatbalsta arī citas valstis, kur lauksaimnieki strādā pie referenduma organizēšanas, tostarp jau minētās Bulgārija un Lietuva.

Diemžēl nezinoši politiķi un lauksaimnieku organizācijas, kas patiesībā aizstāv nevis Latvijas, bet gan dāņu un citus ārzemju lauksaimniekus, izplata maldinošu informāciju, ka referendums ir strupceļš, neko neatrisinās un var beigties pat ar izstāšanos no ES. Tā vienkārši ir pakļaušanās ārvalstu investoru un spekulantu spiedienam. Ceru, ka mēs būsim pietiekami drosmīgi kopā ar lietuviešiem, bulgāriem, ungāriem un citām tautām cīnīsimies par mūsu senču zemi ES līmenī.

Otra iespēja ir grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, nosakot, kas un kādā kārtībā drīkst iegādāties lauksaimniecības zemi. Šim risinājumam piekrīt visas lauksaimnieku organizācijas ar nebūtiskām atšķirībām tādos jautājumos, kā iepriekšēja pieredze lauksaimniecībā un pirmpirkuma tiesību secība. Bet mūs vieno uzskats, ka lauksaimniecības zeme paredzēta pārtikas ražošanai, tā nav spekulatīvu darījumu objekts.

Jāatzīst gan, ka plānotie grozījumi nekādi neierobežos dāņu, vācu un citu lauksaimnieku iespējas iegādāties zemi Latvijā. Kā rāda līdzšinējā pieredze, tieši ārvalstu lauksaimnieki ir tie, kas visrupjāk pārkāpj Latvijas likumdošanu, pastumjot malā mūsu lauksaimniekus un iegādājoties zemi. Savās izcelsmes valstīs viņiem ir iespēja saņemt kredītus ar daudzkārt labākiem nosacījumiem. Diemžēl likuma grozījumos neskaitāmas normas ielobējušas organizācijas, kas pārstāv arī ārvalstu lauksaimnieku intereses. Piemēram, arī plānotās pirmpirkuma tiesības sakārtotas tā, lai vairāk iegūtu dāņu un citu ārzemnieku lielie uzņēmumi, nevis mūsu ģimenes saimniecības. Pirmpirkuma tiesības vēlamies noteikt nomniekam, lai gan tādās valstīs kā Ungārija un Francija pirmpirkuma tiesības ir kaimiņam. Tas ir tikai loģiski, jo veicina saimniecības zemju konsolidēšanu vienā vietā, kas, savukārt samazina ražošanas izmaksas un palielina saimniecību konkurētspēju.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pārstāv Latvijas lauksaimnieku intereses, un mēs ticam, ka lielākā daļa Saeimas deputātu pievienojas mūsu viedoklim, savukārt likums tiks pieņemts par labu pašmāju, nevis ārzemju lauksaimniekiem.

Nosargāt mūsu zemi palīdzēs arī kustība „Latvijas zeme – Latvijas pilsoņiem”, kas ir privāti ierosināta iniciatīva, kuru patlaban atbalsta Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, daudzu citu lauksaimnieku organizāciju biedri un vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņi, kuri jau ir parakstījušies par referenduma rīkošanu portālā manabalss.lv.. Diemžēl ārzemju lauksaimniekus aizstāvošās organizācijas izplata maldinošu informāciju, ka neviena lauksaimnieku organizācija nav aicinājusi atbalstīt šo iniciatīvu, taču mēs ceram, ka iedzīvotāji būs aktīvi, mums un izdosies savākt parakstus referenduma rīkošanai, neskatoties uz kūtru politiķu un dāņu lauksaimniekus aizstāvošu organizāciju atturīgo vai pat noraidošo attieksmi, tādēļ aicinu visus parakstīties portālā www.manabalss.lv

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone