Lauksaimniecība

Apputeksnējot medu nevar saražot!

Pagājušā gada pavasarī izdevās doties tālākā ceļojumā un vairāk nekā pēc 17 gadiem atgriezties ASV un aplūkot skaistas vietas. Apmeklējot Kaliforniju, pavisam neplānoti bijām nokļuvuši tieši apelsīnu ziedēšanas beigu posmā. Kā ar lineālu novilkts taisns ceļš sadalīja milzīgi lielus ziedošus un smaržīgus apelsīnu dārzus. Pārsteidzoši, bet ziedošie apelsīnu koki bija pilni ar oranžiem apelsīniem. Protams, ka nespējām atturēties no iespējas iezagties apelsīnu laukos, lai nobaudītu šo dabas bagātību – jāatzīst, ka Latvijā nav gadījies nopirkt tik saldus un sulīgus apelsīnus.

Turpinot ceļu, pēkšņi uz automašīnas priekšējā stikla sāka sisties kukaiņi, kas mūs darīja modrus, jo vairāku tūkstošu kilometru garā ceļojuma laikā nekas tāds nebija manīts. Atbilde ilgi nebija jāmeklē, drīz vien aiz pakalna skatam atklājās pie apelsīnu dārza novietota liela bišu drava. Mūs gan pārsteidza, kālab novietne neatrodas dārza pusē, bet gan otrpus ceļa, jo, šķērsojot ceļu, katru dienu bojā aiziet vairāki tūkstoši bišu.

Vakarā, iekārtojoties viesnīcas numuriņā, mums par lielu prieku stāvlaukumā ieripoja kāda biškopja auto, kuru atpazinām pēc tajā ievietotajiem nukleusiem. Tādu izdevību garām laist nevarēja un mēs nolēmām uzaicināt biškopi nelielās vakariņās, lai aprunātos un noskaidrotu, kā dzīvo un strādā ceļojošie biškopji.

Sarunas laikā noskaidrojām, ka biškopis Džeds Stīls (Jed Steele) atvedis bišu saimes no Idaho štata, kas ir 900 kilometru attālumā, lai tās apputeksnētu mandeles, apelsīnus un saldos ķiršus. Dž.Stīls biškopībā strādā jau gandrīz 30 gadu, sākumā strādājis pie kāda cita biškopja, kuram piederēja 10000 bišu saimju, bet vēlāk kopā ar brāli apkopis apmēram 3000 saimju. Nu jau kādu laiku pašam ir sava drava ar 500 bišu saimēm. Šāds saimju skaits ir pietiekams, lai visus darbus varētu veikt paša spēkiem. Pie bišu saimēm nav nepieciešams visu laiku būt klāt, tās atved, novieto dārzos uz apputeksnēšanu un var doties atpakaļ uz mājām vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā.

Dž.Stīls bišu saimes ziemo Idaho štatā kartupeļu glabātuvē no novembra beigām līdz apmēram februāra sākumam. Ziemotavas ir aprīkotas ar gaisa kondicionēšanas sistēmu un temperatūra tiek uzturēta apmēram 4,5 oC.

Šogad februāra sākumā pēc ziemošanas viņš ir atvedis uz Kaliforniju 500 saimju apputeksnēt mandeles. Bišu saimes mandelēs pieņemas spēkā, kas nāk par labu biškopjiem, jo Idaho štatā vēl ir ziema. Lai varētu nodrošināt pilnvērtīgu apputeksnēšanu visās mandeļu platībās, šobrīd Kalifornijā trūkst apmēram 150 000 bišu saimju. Mandeļu audzētāji maksā pat līdz 150 dolāriem par vienu saimi, un dārzu īpašnieki cenšas jau savlaicīgi aizrunāt bišu saimes, jo bez apputeksnēšanas iztikt nevar, un uz viena akra (1 akrs = 0,4046 ha) vajag vismaz divas bišu saimes. Kalifornijas štatā ir arī vietējie biškopji, bet, neskatoties uz to, bišu saimes uz apputeksnēšanu ved pat no Floridas štata dravām, kas ir 4000–5000 jūdžu (6437-8046 km) tālu.

Lielajās dravās visas darbības ir pielāgotas, ņemot vērā aprūpējamo saimju skaitu un ierobežoto laiku saimju apkopšanai. Piemēram, saimi sadala uz pusēm un abās pusēs ieliek pa vienai bišu māšu kanniņai, jo nav zināms, kur ir palikusi vecā māte; meklēt bišu māti vienkārši nevar, jo tas prasa pārāk daudz laika. Retos gadījumos, ja tomēr nolemj atdalīt māti, lieto māšu šķirsietu. Vispirms nokrata visas bites apakšējā korpusā, uzliek virsū otru korpusu, ko atdala ar māšu šķirsietu. Pēc kāda laika bites ir sadalījušās vienmērīgi abos korpusos, bet māte ir apakšējā korpusā, skaidro Dž.Stīls.

Atdaleņu veidošanā izmanto tikai bišu māšu kannas, jo bišu mātes ir ļoti dārgas, apmēram 20 dolāru par māti. Katru gadu Dž.Stīls nopērk apmēram 800 bišu māšu kannu par apmēram trim dolāriem gabalā.

Atvedot bites uz apputeksnēšanu, atņemamo medu saražot nevar, saimes uzkrāj tikai nelielu daudzumu medus, kas nepieciešams pašu attīstībai. Medu var saražot vēlāk Idaho štatā – apmēram 50 mārciņu (22 kg), bet, pārvadājot uz ganībām citos štatos, var ievākt apmēram 90 mārciņu (40 kg) medus sezonā. Biškopis medu pārsvarā pārdodot privātajiem uzpircējiem, kas ierodas pie viņa mājās, bet pārpalikumus realizē fasētājiem par zemāku samaksu. Medus cena ir apmēram 2–2,5 dolāri mārciņā (2,40–3,00 Ls/kg), pārdodot uzpircējiem, bet, pārdodot fasētājiem 55 galonu mucā (200 litru mucās), cena ir ap 1,60 dolāri mārciņā (1,91 Ls/kg). ASV medus cenas ir ļoti pievilcīgas un par tām varētu priecāties arī Latvijas biškopji, jo īpaši ņemot vērā, ka degviela ASV maksā apmēram uz pusi mazāk nekā Latvijā. Arī citas izmaksas ir mazākas, piemēram, cukursīrups maksā 0,39 dolāru mārciņā (0,46 Ls/kg), un sezonā ir nepieciešami apmēram četri galoni (15 litri) cukursīrupa.

Pārvadājot bišu saimes no Idaho štata uz Kaliforniju, vēlāk uz ziemeļiem Kanādas virzienā ābeļdārzu apputeksnēšanai, no apputeksnēšanas var iegūt līdz pat 230 dolāru no saimes, kā arī ap 150 dolāru no medus realizācijas. Kopā ieņēmumi no vienas saimes ceļojošā dravniecībā var sasniegt 380 dolāru (Ls 205).

Dž.Stīls uzsver, ka ASV biškopjiem pašlaik tirgus cenas ir labvēlīgas, bišu saimju ASV trūkst un nozare var attīstīties, ja vien netraucētu bišu saimju bojāeja (CCD) atsevišķās dravās. Kopumā gan ASV biškopji ir noskaņoti optimistiski un nākotnē skatās ar cerībām.

Jautājot pēc e-pasta adreses, biškopis nedaudz samulst un saka, ka e-pastu pārbauda viņa sieva, un viņš nevarot pateikt adresi. Secinām, ka situācija Latvijā ir ļoti līdzīga.

Biškopis no mums atvadās, jo jau rīt pavisam agri, tumsā jādodas uzkraut bišu saimju kravu. Kavēties nedrīkst, jo ASV, pārvadājot bišu saimes, skrejas nenoslēdz, un, austot gaismai, kravas auto jau jābūt uz ceļa.

Armands Krauze

biškopis, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Izmantosim visas iespējas cīnīties par Latvijas zemi!

Mēs Latvijā ilgus gadus esam noskatījušies, kā mūsu senču zeme nonāk ārzemnieku rokās, klausījušies politiķu un dažu nekompetentu indivīdu spriedelējumos, ka situācija nav risināma. Tā tam esot jābūt, jo, lūk, saistības esam uzņēmušies, parakstot starpvalstu investīciju aizsardzības līgumus jau deviņdesmitajos gados un punktu pielikuši, iestājoties Eiropas Savienībā (ES).

Vai tas nozīmē, ka drīz mēs būsim tauta bez savas zemes? Cik no Latvijas pilsoņiem 2003. gada 20. septembrī, balsojot par iestāšanos ES, zināja, ka atsakāmies arī no nacionālās valūtas, lata, un no savas zemes? Uz šiem jautājumiem mēs, visticamāk, atbildes vairs nesaņemsim, taču jāsaka, ka situācija nav bezcerīga, un mums ir dota iespēja rīkoties, ja neklausīsim tos, kuri lobē ārzemju investoru un spekulantu intereses.

Paradoksāli, bet pirmo iespēju cīnīties par senču zemi, neskatoties uz Latvijas iestāšanās līguma normām, mums dod tieši ES, jo tā ir demokrātiska valstu savienībā, kurā nav tēmas, par ko nevarētu pārrunāt, iekļaut ES institūciju darba kārtībā un mainīt. ES diskutē par viendzimuma laulībām, ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) audzēšanu un virkni citu jautājumu, ko daļa Eiropas sabiedrības uzskata par tabu tēmu vai neatbilstošiem ES pamatvērtībām.

Klasisks piemērs ir ĢMO aprite gan pārtikas tirdzniecībā, gan audzēšanai paredzēto augu izplatība. Šajā jomā pilnīgi ir ignorēta viena no ES pamatvērtībām – brīva preču kustība. Nav iespējams brīvi audzēt ĢMO augus vai tirgū brīvi pārdot ĢMO produktus. Identiska situācija ir ar citu ES pamatnostādni – brīvu darbaspēka un pakalpojumu kustību. Mēs visi labi atceramies, kā Zviedrijā tika bloķēts Latvijas firmas darbs, un to pieļāva arī ES institūcijas, izslēdzot brīvu pakalpojumu kustību, atrunājoties ar nacionālām arodbiedrību īpatnībām.

Minētie nav vienīgie piemēri gadījumiem, kad ES līmenī netiek ievērotas pašu noteiktās pamatvērtības, tādēļ mēs pavisam droši varam cīnīties, lai šim sarakstam tiktu pievienoti arī lauksaimniecības zemes tirdzniecības ierobežojumi. Turklāt tas ir aktuāli ne tikai mums, bet arī citās ES valstīs, piemēram, Lietuvā, Bulgārijā, Ungārijā, kā arī Rumānijā. Pat Lielbritānijā un Vācijā lauksaimniekus uztrauc zemes nonākšana ārvalstu spekulantu un lielu multinacionālu kompāniju rokās, kuras bieži izmanto nezināmas izcelsmes ofšoru kompāniju naudu, kas rada aizdomas pat par narkotiku un citu nelegālu biznesu naudas atmazgāšanu lauksaimniecībā.

Saskaņā ar Latvijas iestāšanās līgumu ES, vietējo likumu ietvaros mēs vairs nevaram noteikt zemes brīvas pārdošanas ierobežošanu, taču mums ir iespēja iekļaut šo jautājumu ES darba kārtībā un par to diskutēt jau ES līmenī. Latvijas premjers var rosināt izskatīt tēmu ES Padomē, taču, visticamāk, viena politiķa vēlmes ES noraidīs. Gluži citādi ir, ja savu viedokli referendumā izsaka sabiedrība. Visas tautas vēlmi ES nevar vienkārši ignorēt – tā jāņem vērā, un jautājums ir jārisina. Tātad, lai šo jautājumu ierosinātu ES līmenī, vienīgais ceļš ir referendums! Mums ir jāatbalsta arī citas valstis, kur lauksaimnieki strādā pie referenduma organizēšanas, tostarp jau minētās Bulgārija un Lietuva.

Diemžēl nezinoši politiķi un lauksaimnieku organizācijas, kas patiesībā aizstāv nevis Latvijas, bet gan dāņu un citus ārzemju lauksaimniekus, izplata maldinošu informāciju, ka referendums ir strupceļš, neko neatrisinās un var beigties pat ar izstāšanos no ES. Tā vienkārši ir pakļaušanās ārvalstu investoru un spekulantu spiedienam. Ceru, ka mēs būsim pietiekami drosmīgi kopā ar lietuviešiem, bulgāriem, ungāriem un citām tautām cīnīsimies par mūsu senču zemi ES līmenī.

Otra iespēja ir grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, nosakot, kas un kādā kārtībā drīkst iegādāties lauksaimniecības zemi. Šim risinājumam piekrīt visas lauksaimnieku organizācijas ar nebūtiskām atšķirībām tādos jautājumos, kā iepriekšēja pieredze lauksaimniecībā un pirmpirkuma tiesību secība. Bet mūs vieno uzskats, ka lauksaimniecības zeme paredzēta pārtikas ražošanai, tā nav spekulatīvu darījumu objekts.

Jāatzīst gan, ka plānotie grozījumi nekādi neierobežos dāņu, vācu un citu lauksaimnieku iespējas iegādāties zemi Latvijā. Kā rāda līdzšinējā pieredze, tieši ārvalstu lauksaimnieki ir tie, kas visrupjāk pārkāpj Latvijas likumdošanu, pastumjot malā mūsu lauksaimniekus un iegādājoties zemi. Savās izcelsmes valstīs viņiem ir iespēja saņemt kredītus ar daudzkārt labākiem nosacījumiem. Diemžēl likuma grozījumos neskaitāmas normas ielobējušas organizācijas, kas pārstāv arī ārvalstu lauksaimnieku intereses. Piemēram, arī plānotās pirmpirkuma tiesības sakārtotas tā, lai vairāk iegūtu dāņu un citu ārzemnieku lielie uzņēmumi, nevis mūsu ģimenes saimniecības. Pirmpirkuma tiesības vēlamies noteikt nomniekam, lai gan tādās valstīs kā Ungārija un Francija pirmpirkuma tiesības ir kaimiņam. Tas ir tikai loģiski, jo veicina saimniecības zemju konsolidēšanu vienā vietā, kas, savukārt samazina ražošanas izmaksas un palielina saimniecību konkurētspēju.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pārstāv Latvijas lauksaimnieku intereses, un mēs ticam, ka lielākā daļa Saeimas deputātu pievienojas mūsu viedoklim, savukārt likums tiks pieņemts par labu pašmāju, nevis ārzemju lauksaimniekiem.

Nosargāt mūsu zemi palīdzēs arī kustība „Latvijas zeme – Latvijas pilsoņiem”, kas ir privāti ierosināta iniciatīva, kuru patlaban atbalsta Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, daudzu citu lauksaimnieku organizāciju biedri un vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņi, kuri jau ir parakstījušies par referenduma rīkošanu portālā manabalss.lv.. Diemžēl ārzemju lauksaimniekus aizstāvošās organizācijas izplata maldinošu informāciju, ka neviena lauksaimnieku organizācija nav aicinājusi atbalstīt šo iniciatīvu, taču mēs ceram, ka iedzīvotāji būs aktīvi, mums un izdosies savākt parakstus referenduma rīkošanai, neskatoties uz kūtru politiķu un dāņu lauksaimniekus aizstāvošu organizāciju atturīgo vai pat noraidošo attieksmi, tādēļ aicinu visus parakstīties portālā www.manabalss.lv

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Lauku iztukšošanās – urbanizācijas ēnas puse

 Tāpat kā citviet pasaulē, urbanizācijas līmenis Latvijā tās vēstures gaitā ir audzis, un šī tendence turpinās. Ļaudis pamet savas dzimtās mājas, dodoties labākas dzīves meklējumos lielākajās pilsētās ar attīstītāku infrastruktūru un mazāku bezdarba līmeni.

Pāršķirot vēstures lappuses, atceramies, ka būtiska urbanizācija Latvijā aizsākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad, līdz ar rūpniecības attīstību, darba vietu skaits pilsētās auga, savukārt laukos vajadzība pēc cilvēkresursiem samazinājās, jo daļu darba nu varēja paveikt mašinizēti.

20. gadsimta 20. un 30. gados situācija laukos krietni uzlabojās. Valsts šo attīstību veicināja, īstenojot agrāro reformu, atņemot zemi muižām un piešķirot to latviešu zemniekiem, kā arī nodrošinot viņus ar lētiem kredītiem un atbalstot saimniecību attīstību. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, saskaņā ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, pilsētās dzīvoja tikai 37% valsts iedzīvotāju, bet laukos – 63%. Tieši šis vēstures posms tautas apziņā saglabājies kā uzplaukuma gadi, kas izcēlušies ar valsts atbalstu lauksaimniecībai un ražošanai, kā arī sociālajām programmām, lai lauksaimniekus noturētu savā dzimtajā vidē. Šeit jāpiebilst, ka patlaban situācija ir tieši pretēja – 2012. gada sākumā, ņemot vērā LR Centrālās statistikas pārvaldes datus, 68% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, bet 32% – laukos. Arī Padomju okupācijas laikā attīstība lauksaimniecībā neapstājās un tika turpināta, tiesa, ne pēc brīvā pasaulē pieņemtiem stadartiem, bet gan režīma noteiktiem kritērijiem. Urbanizācija neapsīka un cilvēku skaits pilsētās auga, tomēr lauki joprojām bija apdzīvoti.

Lai arī Latvijā ir viens no vismazākajiem iedzīvotāju blīvuma rādītājiem Eiropas Savienībā, visaugstākā iedzīvotāju koncentrācija, protams, ir Rīgā. Kontrasts ir iespaidīgs – 2012. gadā laukus apdzīvoja 32 cilvēki uz 1 km2, bet galvaspilsētā šis rādītājs bija krietni augstāks – 2140 cilvēki uz 1 km2. Lai arī Rīgā dzīvo teju trešdaļa valsts iedzīvotāju, kopš 2000. gada tās iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Esmu pārliecināts, ka mums netrūkst stipru ģimeņu un uzņēmīgu cilvēku, kuri nolēmuši mainīt dzīvesveidu, iemainot nomācošos pilsētas mūrus pret mājām tuvāk dabai un arī dibinājuši savas saimniecības, taču lielākoties diemžēl Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanās rādītājs, visticamāk, skaidrojams ar emigrāciju kopumā.

Neskatoties uz atšķirīgajiem apstākļiem, vēlos uzsvērt, ka gan cariskās Krievijas laikā, gan padomju okupācijas periodā, lauki bija apdzīvoti. Tie vienmēr pastāvējuši kā vieta, kur latviešu tauta kopusi un uzturējusi savas tradīcijas, par spīti valdošajām varām un neatkarīgi no citiem sarežģījumiem. Tieši no lauku vides nākuši latviešu tautas izcilākie prāti, jaunlatviešu kustības intelektuāļi, mākslinieki, literāti, valstsvīri un daudzi veiksmīgi mazāk publisku profesiju pārstāvji. Latvijas lauki ir vieta, kur gadu simtiem ir mitusi latviešu tautas dvēsele. Pašreizējā urbanizācija un situācija ārpus pilsētām strauji tiecas lauku iztukšošanās virzienā. Jau tagad pārņem skumjas, viesojoties nomaļākos pagastos un vērojot pamestās sētas un aizaugušos augļu dārzus. Iespējams, ka drīz vien mūsu tautas dvēsele klīdīs pa tukšiem, neapdzīvotiem klajumiem, kur saimniekos daži dāņu vai vācu izcelsmes lielsaimnieki.

Lai nākotnē lauku iztukšošanos tomēr nepiedzīvotu, neatsverams būtu valsts atbalsts mazajām un vidējām saimniecībām un to attīstīšanai, tādējādi sekmējot darba vietu izveidošanos un saglabājot lauku apdzīvotību. Lielu, atsevišķu saimniecību veidošanās neveicina lauku izaugsmi, tieši pretēji – tā samazinās kopējais darba vietu skaits un urbanizācijas līmenis aug. Manuprāt, sniedzot atbalstu lielo saimniecību modernizācijai un attīstībai, par galveno kritēriju būtu jānosaka jaunu darba vietu izveidošana konkrētajā saimniecībā. Tāpat, lai mazinātu urbanizācijas negatīvās sekas un saglabātu lauku apdzīvotību, valstij ir jāatbalsta jaunu darba vietu izveidošanu ārpus lielajām pilsētām, turklāt, tikai lauksaimniecībā, bet arī citās apstrādes un rūpniecības nozarēs mazpilsētās un reģionālajos centros.

Aplēses liecina, ka tuvākajos gadu desmitos urbanizācijas līmenis turpinās pieaugt, taču diemžēl ne dabiskā ceļā, bet, pārvācoties lauku iedzīvotājiem. Mans aicinājums ir nepieļaut šādu situāciju, jo Latvija nav tikai Rīga vien. Latvija ir tās mazpilsētu bruģētās ielas, uzartie tīrumi, šalkojošie meži un, pati lielākā vērtība, cilvēki. Lai kurā valsts daļā viņi dzīvotu.

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Ilgtspējīga ražošana – ilgtermiņa ieguvums

Pēdējo gadu gaitā sabiedrībā vērojama arvien lielāka interese par veselīgu uzturu, cilvēkam un videi nekaitīgiem saimniekošanas risinājumiem un zaļu dzīvesveidu. Pērn veiktajā Jēlas un Kolumbijas universitāšu pētījumā Environmental Performance Index (1) Latvija iekļuvusi pasaules zaļāko valstu trijniekā un, lai arī pētījums būtu papildināms ar kvalitatīviem konkrētu vides aspektu izvērtējumiem, šis ir augsts rādītājs.

Minētais gan nenozīmē, ka Latvijai vairs nebūtu kur augt. Tieši pretēji – valstī jānostiprina izpratne par to, cik pozitīvu ietekmi ilgtspējīga lauksaimniecība, rūpes par vidi un mums pašiem, atstāj ilgtermiņā. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati liecina, ka pērn Latvijā graudaugu sējumos izmantotas vairāk nekā pus tūkstotis tonnas pesticīdu – tirgū ienākot arvien jaunām vielām, pastāv iespējamība radīt ievērojamu apdraudējumu videi (2). Sekošana līdzi pesticīdu izmantošanai lauksaimniecības kultūrās ir viens no punktiem ceļā uz ilgtspējīgu attīstību vides un veselības jomā, kas tiek veikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) prasībām.

Tomēr minētais ir tikai viens no veidiem, kādos tiek sekots līdzi vides riska faktoriem. Svarīgi ir katram pašam un mums visiem kopā patiesi saprast būtiskāko – ilgtspējīga pārtikas ražošana un patēriņš gluži vienkārši nozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanos, sākot no pašiem pamatiem. Eiropas Parlamentā tiek pārskatīta kopējās lauksaimniecības politika, par mērķiem izvirzot pieejamas pārtikas cenas, attīstītus lauku apvidus un spēcīgas lauksaimnieku kopienas. Manuprāt, izaugsme ir cieši saistīta ar ilgtspējīgu un videi draudzīgu lauksaimniecības attīstību un rūpēm par dabu kopumā. Tā, piemēram, biškopības nozarē tiktu domāts par bišu, dabīgo apputeksnētāju saudzēšanu.

Pārspīlēta minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā var būtiski ietekmēt nitrātu daudzumu pārtikā. To uzkrāšanās augļos un dārzeņos lielā koncentrācijā atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka imunitāti, vielmaiņu un izraisa nopietnas saslimšanas. Saimnieku rokās ir vērst situāciju uz labu, izvēloties dabīgās barības vielas – kūtsmēslus, kompostu, bet minerālmēslus lietojot vienīgi mērenās, sabalansētās devās. Ilgtspējīgas ražošanas metodes – bioloģiskā saimniekošana vai integrētās audzēšanas ieviešana nozīmē vidi saudzējošo pasākumu veikšanu, tādējādi saglabājot bioloģisko daudzveidību un pēc iespējas vairāk samazinot risku cilvēka veselībai un videi. Kā agronoms, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa mūsu zemnieku jau saimnieko videi draudzīgi un apzinās, ka īstermiņa, augsni noplicinoša un uz ātru peļņu vērsta intensīva lauksaimniecība nenodrošinās ienākumus un pircēju uzticību ilgākā laikā.

Savukārt kā patērētāji mēs varam ietekmēt kopainu, izvēloties veselīgu – vietējo pārtiku, kas ražota videi draudzīgi, tāpēc nesatur pesticīdu atliekvielas. Tā nav mērojusi tūkstošiem kilometru tālu ceļu, mākslīgi nogatavināta un apstrādāta ar fungicīdiem, lai nebojātos to transportējot. Ikviens, kurš reiz baudījis tikko plūkta tomāta smaržu, uz pašu rupjmaizes ziedis Latvijas ārēs ievāktu medu un tirgū apbrīnojis vietējo kartupeļu šķirņu krāšņo daudzveidību, pratīs novērtēt atšķirību. Atbalstot “savējos” un iegādājoties pārtiku tieši no ražotāja gūstam gandarījumu par pašmāju saimniecību atbalstīšanu. Mums ir iespēja aprunāties, vairāk izzināt ražošanas procesu un pārtikas ražošanā izmantotās metodes.

Pārdomāta saimniekošana un domāšana ilgtermiņā nozīmē ne tikai indivīda rūpes par sevi un tuvākajiem, bet zemi un valsti kopumā. Latvijas lauki ir unikalitāte, kas jāsaglabā. Dabas ritmu ievērošana svarīga ne tikai lauksaimniekam, bet arī pilsētu iedzīvotājiem, kuriem lauki ir svarīgi, lai gūtu atelpu, pozitīvi uzlādētos no dabas, lakstīgalu dziesmām un cīruļu treļļiem. Izvēloties intensīvās lauksaimniecības produkciju, intensīvi nodarām pāri paši sev. Savukārt pārdomātas ilgtspējīgas ražošanas metodes un domāšana ilgtermiņā nozīmē rūpes par sevi, bērniem, mūsu zemi un nākotni.

1 http://epi.yale.edu/epi2012/rankings 
2 http://www.csb.gov.lv/notikumi/graudaugu-kulturam-lietoti-104-kg-rapsim-154-kg-pesticidu-vienam-sejumu-hektaram-36633.html

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone