Viedoklis

ZZS uzlabos Rīgas ostas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju dzīves apstākļus

Rīgas Brīvostas teritorija aizņem 1/5 daļu no Rīgas administratīvās teritorijas un ir ļoti nozīmīgs posms pilsētas ekonomiskajā attīstībā, infrastruktūras un tehnoloģiskajā izaugsmē, kā arī pilsētvides sakārtošanā. Naftas produktu, ogļu, konteineru un citu kravu kustība brīvostā notiek daudz un bieži. Diemžēl reāla rīcība attiecībā uz ostai tuvās apkaimēs dzīvojošo cilvēku ikdienas dzīves apstākļu uzlabošanu Rīgas domē un  brīvostas vadībā notiek kā vairums iedzīvotāji vēlas.

Gaisa monitoringa staciju izvietošanu un veiksmīgu darbību visā Rīgā un brīvostā apvienība Gods kalpot Rīgai un Saskaņa pirms četriem gadiem izvirzīja kā vides aizsardzības prioritāti numur viens, lai spētu aktīvi reaģēt uz piesārņojuma parādīšanos un to novērst. Kā norādījuši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pārstāvji, tad faktiski Rīgas pilsētā pēdējos gados eksistē monitoringa stacijas, kas ikdienā nedarbojas vispār un pārējās uzstādītas pirms vairākiem gadiem un ir uzskatāmas par novecojušām, kas dod mums pamatu uzskatīt, ka to sniegtie rādījumi ir apšaubāmi.

Ostas apkaimju iedzīvotāju apstākļi pēdējos gados nav uzlabojušies un to apstiprina regulārās sūdzības par ikdienišķo troksni, smakām un nebeidzamajiem putekļiem Mangaļsalā, Bolderājā un blakus esošajās teritorijās. Daudzu gadu garumā brīvostas vadība ir bijusi ļoti iecietīga un pievērusi acis uz šīm problēmām, kas rodas pārkraujot naftas produktus, ogles un citas piesārņojumu radošas vielas. Osta par prioritāti izvirza savu nomnieku, nevis iedzīvotāju intereses.

Vienlaikus ar solījumiem par esošo termināļu uzlabošanu ar sniega pūtējiem putekļu mazināšanai, trokšņu sienu būvniecību un citiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas ievērojami mazinātu ostas darbības negatīvās sekas uz vidi un cilvēku dzīvi, jau gandrīz 10 gadus Rīgas Dome un brīvosta arī sola, ka tūlīt tūlīt tiks realizēti Krievu salas un Kundziņsalas projekti, kas pārcels visas problēmas prom no lielākā vairuma iedzīvotāju, kas šodien ir spiesti dzīvot piesārņojumu radošā vidē.

Izprotu, ka vides jautājumu risināšana ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa arī ievērojamus naudas līdzekļus, jo papildus piesārņojumam, kas rodas ik dienu ostas darbībā, jāņem vērā arī vēsturiskais naftas produktu piesārņojums Sarkandaugavā un Bolderājā, kas šīs degradētās teritorijas padara nepievilcīgas gan investīcijām, gan cilvēkiem dzīvošanai.

Ņemot vērā esošo situāciju, uzskatu, ka:

  1. Rīgas domes un brīvostas pārstāvjiem ir regulāri jātiekas un jāuzklausa gan iedzīvotājus, gan biedrības un jānovērš problēmas uz ko tiek norādīts.
  2. Brīvostas apkaimju iedzīvotājiem pienākas nekustamā īpašuma nodokļa atlaides un kadastrālās vērtības pārrēķināšana attiecībā uz īpašumiem, kas visvairāk cieš no ostas darbības un piesārņojuma.

Nekustāmā īpašuma nodoklis jāsamazina visā Rīgā, bet ostas tuvumā par 90% līdz brīdim, kad šīs problēmas tiek faktiski novērstas, jo iedzīvotājiem nebūtu jāsamierinās un jāmaksā par pašvaldības nespēju risināt šīs visiem zināmās problēmas daudzu gadu garumā, ņemot vērā arī faktu, ka kadastrālās vērtības un nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi Rīgas pilsētas teritorijā pēdējos gados ir ievērojami pieauguši.

Degradētā un piesārņotā vide ir arī viens no lielākajiem kavēkļiem investīciju piesaistei teritorijām, kas neatrodas tiešā Daugavas tuvumā un kur nav iespējama piestātņu un termināļu izbūve. Vairāk nekā 400 ha ir Rīgas Brīvostas brīvā zeme, kur būtu iespējama industriālā apbūve, veidojot ražošanas vai pārstrādes uzņēmumus, sakārtojot vidi un nodrošinot jaunas darba vietas, kas nestu lielu pienesumu gan ostas, gan Rīgas pilsētas attīstībā.

Rīgas iedzīvotājiem labvēlīgas pilsētvides izveide, ārvalstu investīciju piesaiste un efektīva ES fondu apguve ir jābūt tiem stūrakmeņiem, uz kā ne tikai vārdos, bet arī paveiktajos darbos turas Rīgas Brīvosta.

ZZS strādās rīdzinieku labā!

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Veselīga pārtika Rīgas skolās un pirmsskolās

Sabiedrības satraukums par bērnu neveselīgajiem ēšanas paradumiem nav nekas jauns. Pie vainas nav tikai ģimeņu finansiālā situācija, jo veselīgs produkts ne vienmēr ir sinonīms “dārgam”. Diemžēl mūsdienu dzīves ritmā “fast food” kļuvis par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu arī gana turīgās ģimenēs.

Šādā “teorētiska satraukuma” stadijā esam jau gadiem. Ir virkne MK noteikumu, kuros noteikti veselīgas pārtikas kritēriji izglītības iestādēs. Notikušas neskaitāmas diskusijas dažādās darba grupās, kurās vienmēr uzvar viedoklis – situācija nav normāla, vismaz skolās un pirmsskolās būtu jānodrošina veselīga ēdināšana. Priekšnosacījumi un  valdības atbalsts ir, toties praksē šo veselīgas pārtikas virzību Rīgas dome  realizē ļoti lēni.

Rīgai ir visas iespējas kļūt par skolēnu veselīgas ēdināšanas pilotprojekta pilsētu! Sadarbojoties Rīgas domei, izglītības iestādēm un zemnieku saimniecībām, jāveic tirgus izpēti, jāizstrādā iepirkumu plānošana un realizēšana. Rīgai jābūt par vienu no līderēm Eiropas galvaspilsētu vidū, kas izglītības iestādēs nodrošina veselīgu pārtiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā tam ir labvēlīga situācija – mums ir daudz bioloģisko produktu audzētāju un ražotāju. Kā atzinusi Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, tad Latvija starp Eiropas valstīm ir augstajā piektajā vietā pēc bioloģiskās lauksaimniecības platības. Zemniekiem tā  būtu iespēja paplašināt noieta tirgu un būtu redzams reāls atbalsts vietējiem lauksaimniekiem un veselīga pārtika bērniem!

Viens no būtiskākajiem iemesliem zemnieku zemajai aktivitātei publiskajos pārtikas iepirkumos ir nespēja konkurēt ar apšaubāmas kvalitātes ārzemju produkcijas vairumtirdzniecības cenām, kā arī birokrātiskie iepirkumu noteikumi. Latvijā iepirkumos joprojām  galvenais kritērijs ir cena. Daudzās Eiropas valstīs pašvaldības jau sen ir atteikušās par galveno kritēriju iepirkumos uzskatīt tikai lētāko piedāvājumu, bet gan kvalitāti. Tur ir novērtēts ekonomiskais ieguvums arī tad, ja izvēle nav tikai par labu zemākajai cenai. Arī mums būtu jānovērtē adekvāti situācija, ka ne vienmēr lētākais būs arī visos citos aspektos labākais. Mēs nekad nevarēsim konkurēt ar Poliju vai Lietuvu pārtikas  preču apjoma un līdz ar to arī zemākas cenas ziņā, taču mēs spējam savām izglītības iestādēm nodrošināt svaigākus un kvalitatīvākus produktus zaļajos iepirkumos. Pie tam par preču iegādi samaksātais cirkulē tepat reģiona vai valsts ietvaros.

Īpašs akcents izglītības iestāžu ēdināšanā jāliek tieši uz sezonālajiem dārzeņiem un augļiem. Lai ēdienkartes tiktu sagatavotas, atbilstoši dārzeņu pieejamībai sezonā. Tieši sezonālajos augļos un dārzeņos ir visvairāk vitamīnu un bioloģiski aktīvu vielu.

Kā atzinušas skolas, kas jau šobrīd saviem spēkiem mēģina nodrošināt veselīgu un dabīgu pārtiku, tad būtu jāmaina iepirkumu procesu organizēšana Rīgas domē. Būtu jāatgriežas pie iepirkumu organizēšanas izglītības iestāžu vadītāju līmenī, saglabājot prasības attiecībā uz ‘’zaļajiem iepirkumiem’’. Lai zemnieki varētu pilnvērtīgi piedalīties iepirkumos, iepirkumu dokumentācija jāgatavo ziemā, lai pavasarī zemnieki zinātu, kādi dārzeņi un kādos apjomos jāsēj. Līdzšinējā praksē valsts un pašvaldību iestādes iepirkumus izsludina galvenokārt vasarā, kad sen jau lauki apstrādāti un zemnieki  noslēguši līgumus ar pircējiem.

Rīgas izglītības iestāžu un centralizētajos iepirkumos, kur jau ir pieredze  pārtikas iegādē, iepirkumus mēdz dalīt divās daļās – sezonālajos un nesezonālajos. Lai to varētu realizēt, vispirms vajadzīga profesionāla izpratne par lauksaimniecības produktu vietējo tirgu – kādus produktus ražo vietējie zemnieki un kuros mēnešos tie ir pieejami.
Sagatavojot iepirkuma noteikumus, svarīgi ir arī izvērtēt, cik bieži zemniekam būs jāpiegādā produkti. Lai piegādes loģistikas izmaksas  nepārsniegtu ienākumus no preču pārdošanas. Šāda kārtība jau pastāv, bet tai ir nepieciešami būtiski uzlabojumi sadarbojoties ar mūsu lauksaimniekiem.

Ja iepirkums ir sadalīts daudzās daļās, piemēram, 12, tad reti kura saimniecība spēs piedāvāt atsevišķās daļās visu produktu klāstu. Pagaidām Latvijā vēl nav tik daudz kooperatīvu, kas spēj nodrošināt plašu veselīgu un dabīgu produktu sortimentu. Taču esošā situācija pieļauj, ka piedāvājumu var iesniegt vienkārša personu apvienība. Tātad zemnieki, savstarpēji vienojoties,  var iesniegt kopīgu piedāvājumu.
Arī bioloģiskās pārstrādes  uzņēmumi, kuru skaits pieaug, varētu iekļauties šajā sadarbības procesā ar Rīgas skolām uz pirmsskolām. Mēs veiksim izmaiņas, kas ļautu arī mājražotājiem realizēt savu produkciju ne tikai individuālam patērētājam, bet piedalīties arī publiskajos iepirkumos, tad skolas un bērnudārzi varētu mieloties pat ar bioloģisko saimniecību konservējumiem vai ievārījumiem.
Protams, ka šāda pāreja skolās uz vietējiem bioloģiskajiem un veselīgiem dabīgiem produktiem sākumā var likties sarežģīta. Katrs sākums ir grūts. Taču ir skolas, kas pierādījušas, ka to var paveikt! Izglītības iestādes ir pieradušas saņemt visus produktus no viena piegādātāja (piemēram, vairumtirdziecības bāzes), jo tā vienkārši ir ērtāk.

Mums visiem vieglāk ir dzīvot ierastā komforta zonā. Gan pašvaldību ierēdņiem, gan skolām un pirmsskolām, gan arī lauksaimniecības produktu audzētājiem vieglāk iet pa gadiem “iemītu taciņu”. Taču šī iemītā taciņa diemžēl nenodrošina kvalitatīvu pārtiku izglītības iestādēs. Dažās, mums diezgan tuvās,  Eiropas kaimiņvalstīs jau noteikts mērķis, ka izglītības iestāžu publiskajos iepirkumos  bioloģiskās pārtikas īpatsvaram jābūt 90 %. Latvija ir valsts, kurai ir visi priekšnoteikumi, lai mēs varētu sekot šim piemēram. Ieguvums no šādas jaunas sadarbības formas būtu visām iesaistītajām pusēm. Un pāri visam pats galvenais – veselīga jaunā paaudze!

 

 

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Zemnieku tirdziņi Rīgas mikrorajonos

Šobrīd aizvien grūtāk ir izvairīties no konvenciālās lauksaimniecības produktiem un  lielveikalu plauktos pārāk maza vieta tiek atvēlēta pārtikai bez konservantiem un e-vielām, savukārt mazo ekoloģisko pārtikas veikaliņu produkti ne visiem ir pa kabatai. Tie arī pārsvarā atrodas pilsētas centrālajā daļā, nevis mikrorajonos. Šo iemeslu dēļ vēlētos realizēt ideju par lauku produktu tirdziņiem Rīgas mikrorajonos.

Latvijai ir unikāla iezīme – mums joprojām ir gana liels mazo un vidējo zemnieku saimniecību skaits, kas labprāt meklētu noietu saviem ražojumiem. Iespraukties lielveikalu tīklos viņiem nav reāli. Rīgas Centrāltirgū savukārt visiem nepietiek vietas un ir liela nomas maksa. Tur joprojām nav arī pietiekoša kontrole, kas dažkārt, bez sirdsapziņas pārmetumiem, ļauj poļu tomātiem pielikt uzrakstu: “Vietējais”. Ierindas pircējam viegli “paplivināt gar degunu” dokumentus, kas it kā liecina, ka tirdzniecība notiek ar produkciju no paša saimniecības, taču realitāte ir tālu no patiesības. Ja arī dokumentos pircējs ierauga reālas saimniecības vārdu, kas viņu nomierina un rada uzticību, tad tā bieži izrādās fikcija. Aizbraucot uz norādīto adresi, tirgū pārdotā dārzeņu vai ogu raža labākajā gadījumā vēl nemaz nav ienākusies vai pat nav šādu stādījumu…Zemnieki ir arī sūdzējušies, ka uzticot savu produkciju starpniekam, pa vidu viņa saimniecības produkcijai tiek piejaukti poļu vai lietuviešu dārzeņi, kuri pārdoti par vietējo produktu cenu. Tas zemniekiem ir ne tikai finansiāls zaudējums, bet arī negatīva reklāma viņa produktu kvalitātei.

Pēdējā laikā populāri kļuvuši tiešās pirkšanas pulciņi internetā, kad arī “pa tiešo” tiek pasūtīti produkti no zemniekiem. Tā ir apsveicama pirkšanas – pārdošanas forma, bet ne visiem tā būs izdevīga. Ne vienmēr piegādes laiki sakritīs ar pircēja brīvo laiku, ne vienmēr viegli saplānot pirkumus jau vairākas dienas iepriekš.

Ieguvums zemnieku tirdziņiem Rīgas mikrorajonos būtu ieguvums abām pusēm – gan pircējiem, gan pārdevējiem! Rīdzinieki par zemākām cenām varētu iegādāties svaigus dārzeņus, piena produktus vai maizi tieši no paša ražotāja. Savukārt zemnieki iegūtu jaunu noieta tirgu saviem produktiem bez starpnieku pakalpojumiem.

Pašvaldības iznomātu pilsētas zemi tirdzniecības vietām uz ilgāku laiku, kas zemniekiem dotu stabilitātes sajūtu, ka vienmēr būs pastāvīga tirdzniecības vieta.  Tirdziņi tiktu organizēti konkrētā vietā, noteiktos laikos. Pārsvarā nedēļas nogalēs, kas izdevīgāk strādājošajiem Rīgas iedzīvotājiem. Tā kā tirdziņi tiktu organizēti gandrīz visos Rīgas mikrorajonos (sākumā eksperimentālā kārtā, lai redzētu konkrētā rajona pieprasījumu), tad iegādāties svaigus produktus visai nedēļai varētu arī tie iedzīvotāji, kuri neizmanto personīgo transportu.

Zemnieku tirdziņi visos laikos bijušas vietas, kur ne tikai pērk un pārdot preces, bet arī vieta, kur cilvēki tiekas, iepazīstās, socializējas un pārrunā tiem svarīgus dzīves notikumus. Tiekoties aci pret aci, pircēji jau varētu aizrunāt nākošās nedēļas produkciju, pakonsultēties par optimālo produkta glabāšanas veidu un citām lietām. Tas būtu īsts tirgus, kur notiek tirgum raksturīgās sarunas, preču nesteidzīga apskate, nevis lielveikala zīmogs – slīdošā lete pie kases, kur atskan bezpersonisks svītru kodu nolasīšanas signāls.

Šādiem tirdziņiem bez praktiski ieguvuma būtu arī estētiska pievienotā vērtība. Tā atdzīvinātu Rīgas mikrorajonus, ko vairāk uztveram, kā “guļamrajonus”. Arī tūristiem tā būtu iespēja ne tikai koncentrēties ne tikai tradicionālajos tūrisma maršrutos, bet iepazīt arī attālākas Rīgas daļas. Nav izslēgts, ka vēlāk šie tirdziņi varētu kļūt arī par vietējā mikrorajona kultūras pasākumu vietu – tirgus dienās notiek konkrēta Rīgas rajona deju kolektīvu un koru koncerti.

Ceļojot pa Eiropu, redzam, cik ļoti populāri šādi nelieli zemnieki produkcijas tirdziņi ir Berlīnē vai Parīzē. Tas viss lieliski sadzīvo ar lielveikaliem un lielajiem tirgiem. Tas ienes pilsētas urbānajā vidē nelielu daļu lauku vides, kas mūsdienu stresa pārpilnajā pilsētnieka ikdienā nav mazsvarīgi. Mūsu zemnieku produkcija varbūt pat ir dabiskāka nekā franču vai vācu zemnieku produkti. Tad kāpēc lai rīdzinieka pusdienu galds būtu sliktāks par parīzieša?

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Patiesība un meli par izcīnīto miljardu lauksaimniecībai

Pēdējā laikā daudzi sabiedrībā zināmi un šķietami nopietni politiķi, kā Sandra Kalniete un pat Valdis Dombrovskis, ir uzkāpuši uz populisma grābekļa – kā gan var nesolīt labumus nākotnē un nelielīt sevi par izcīnīto Eiropas naudas miljardu pagātnē? Patiesībā, miljards vai 50% pieaugums nav izcīnīts, un cīņas guvums ir ievērojami mazāks – tikai 8,7%. Šī tēma pēdējā laikā ir aktuāla gan lauksaimniekiem, gan citi interesentiem, kuriem ir svarīga lauksaimniecības attīstība un mūsu lauku nākotne. Ražojošie lauksaimnieki ir sapratuši, ka šogad un arī nākamgad platības maksājumi būs pat mazāki nekā 2013. gadā. Kāda ir patiesība par šo cīņu?

Par lauksaimnieku organizāciju cīņas sākumu var uzskatīt simbolisku datumu – 2008. gada 18. novembri, kad Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome manā vadībā pulcēja Latvijas zemniekus pirmajai nopietnajai protesta akcijai Briselē. Es kā Latvijas organizāciju pārstāvis turpināju aktīvi aizstāvēt mūsu lauksaimnieku intereses un panācu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atbalstu maksājumu izlīdzināšanai. Komiteja pieprasīja Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai un Padomei izlīdzināt tiešos maksājumus līdz 90%. Es savā vietā izdarīju visu iespējamo un panācu rezultātus, diemžēl ne visās ES institūcijās mūsu valsts pārstāvji panāca ko vēlējamies. Diemžēl arī jāatzīst, ka starp organizācijām un valsts institūcijām savstarpēji koordinēta un organizēta cīņa par Eiropas finansējumu lauksaimniecībai sākās krietni vēlāk, tikai pēc 2011. gada 29. jūnija, kad Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar savu finanšu piedāvājumu 2014. – 2020. gadam. Šis ir atskaites punkts tam, par cik vairāk eiro esam ieguvuši nekā mums piedāvāja “Brisele”.

Par ko lauksaimnieki cīnās? Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības finansējums tiek iedalīts divās daļās – tiešajiem maksājumiem un lauku attīstībai paredzētajiem. Tiešie maksājumi ir aktīvajiem lauksaimniekiem atvēlētā konkrēta naudas summa par katru apsaimniekoto lauksaimniecības zemes hektāru. Savukārt lauku attīstības pasākumu atbalsts var būt gan par platībām, gan par konkrētu projektu realizāciju, un ir atkarīgs no katra maksājuma saņēmēja aktivitātēm.

Tiešo maksājumu ziņā Latvijas lauksaimnieki ir ieguvēji, jo to summa būs lielāka un lēnām pieaugs līdz pat 2019. gadam. Saskaņā ar pēdējiem lēmumiem, zemnieki savos maciņos 2014. gadā saņems ap 42% no ES vidējā tiešo maksājumu līmeņa un līdz 2019. gadam sasniegs apmēram 65%, kas gan ir mazāk nekā lauksaimnieku organizāciju sākotnējā prasība – 80%. Neskatoties uz šo pieaugumu, Latvijas lauksaimnieki arī turpmāk saņems pašus mazākos tiešos maksājumus. Mums priekšā ir aizsteigušās tādas valstis kā Bulgārija un Rumānija, kas ES iestājās divus gadus vēlāk par Latviju. Jāsaka, ka medijos izskanējušais tiešo maksājumu līmenis – 196 EUR/ha tā arī līdz zemnieku maciņiem nekad nenokļūs. Zemkopības ministrija, vadoties pēc vairāku lauksaimnieku organizāciju ieteikumiem, daļu no šīs naudas pārdalīs uz lauku attīstības pasākumiem, daļu – rezervēs jaunajiem zemniekiem utt. Rezultātā tiešo maksājumu maksimālā summa pēc provizoriskiem aprēķiniem 2015. gadā varētu būt tikai ap 80 – 90 EUR/ha un pieaugt līdz 2019. gadam, sasniedzot apmēram 147 EUR/ha.

Aplūkojot nākamā perioda tiešo maksājumu aploksni, un, bez rūpīgākas analīzes salīdzinot iegūto finansējumu ar esošā perioda finansējumu, var secināt, ka kopējais apjoms ir pieaudzis gandrīz par miljardu – no 732 milj. līdz 1717 milj. eiro. Šāds salīdzinājums gan ne visai korekti atspoguļo mūsu valsts papildus izcīnīto summu, jo EK jau savā sākotnējā 2011. gada 29. jūnija piedāvājumā plānoja pieaugumu apmēram 93% apmērā un piedāvāja Latvijai tiešo maksājumu aploksni nākamajam periodam 1417 milj. eiro apjomā. EK pieaugums bija jāparedz, jo iepriekšējā periodā bija nepieciešams mazāks finansējums kaut tikai tādēļ, ka sākumā tiešo maksājumu līmenis Latvijā bija tikai 36 EUR/ha līdz 2013. gadā tas sasniedza 97 EUR/ha. No tā varam secināt, ka Latvija papildus EK piedāvājumam tiešajiem maksājumiem izcīnījusi 300 milj. eiro.

Valsts sniegums lauku attīstībai tik veiksmīgs nav bijis un, salīdzinot ar iepriekšējo plānošanas periodu, mēs esam zaudējuši 85,1 milj. eiro, taču kopējā summa 2014.-2020. gadam ir 968,9 miljoni. Jāatzīmē gan, ka Latvijas pārstāvji un Valdis Dombrovskis noslēgumu sarunu pēdējā brīdī izcīnīja papildus “milzīgu” summu – 7 milj. eiro, tādējādi nedaudz uzlabojot bilanci. Neskatoties uz ES finansējuma samazinājumu lauku attīstībai, lauksaimnieki zaudētāji nebūs, pateicoties dāsnākam līdzfinansējumam no mūsu valsts budžeta un līdzekļu pārdalei no tiešajiem maksājumiem paredzētās aploksnes.

Jāpiezīmē, ka citu jomu pārstāvjiem ir grūti orientēties kopējas lauksaimniecības politikas skaitļos, tādēļ bieži lauksaimniekus nevietā apskauž par sarunās izcīnīto vienu papildus miljardu. Jāsaka godīgi, ka tā ir mūsu politiķu Minhauzena cienīga lielīšanās, jo lauksaimniecības profesionāļi neredz iegūto miljardu, kurš tā arī nav izcīnīts. No ES budžeta iegūtā summa gan tiešajiem maksājumiem, gan lauku attīstībai nākamo septiņu gadu periodam, salīdzinot ar EK sākotnējo piedāvājumu, ir pieaugsi tikai par 8, 7%.

Par šo niecīgo pieaugumu ir jārunā un jāzina visiem, jo klusējot rodas viedoklis, ka lauksaimnieki ir ieguvuši miljardu, tādēļ var samazināt nacionālo finansējumu mūsu zemniekiem un pārdalīt citām vajadzībām. Iespējams, ka var, bet kur paliks tie zemnieki, kuriem nāksies pārtraukt ražošanu un pārdot saimniecību? Vai doties ekonomiskā trimdā uz Īriju, Lielbritāniju un daudzām citām valstīm? Vai mūsu lauki būs tukši un miruši?

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Ceļš uz neatkarību

Jau pārdesmit gadus varam saukt Latviju par neatkarīgu valsti, tomēr mūs joprojām turpina ietekmēt dažādi ārējie faktori. Aktuālākais piemērs ir norises Latvijas gāzes nozarē un bīstamā atkarība no viena tās piegādātāja. Enerģētikas sektors un tā pārmaiņas ietekmē mūs ne tikai ekonomiski, bet ir arī politiski jūtīgs jautājums. Pašreizējā situācija Ukrainā mums ir parādījusi, kādi sarežģījumi var rasties, ja saites ar vienu gāzes piegādātāju ir pārlieku ciešas.

Sabiedrībā izskanējuši dažādi viedokļi, tomēr teju visu vidū karstākā tēma ir potenciālais gāzes cenu kāpums. Latvijas Republikas Ekonomikas Ministrija ziņo, ka pirms dažām dienām sperts solis, lai mazinātu Latvijas enerģētisko atkarību un nepieļautu obligātā iepirkuma izmaksu palielināšanos neprognozējama dabasgāzes tirdzniecības tarifa pieauguma rezultātā. Ministru kabinets lēmis ierobežot obligātā iepirkuma cenas noteikšanas komponentes (OIK) – dabasgāzes cenas mainību, nosakot maksimālo robežvērtību. Tātad soļi tiek sperti, tomēr vai ar tiem būs pietiekami?

Pirms kāda laika Eiropas Savienībā (ES) tika izstrādāts likumprojekts “Eiropas Savienības informācijas apmaiņas mehānismi attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm”. Likumprojekta mērķis ir vienot Eiropas enerģētikas ārpolitiku, tā savstarpēji solidarizējoties, nevis individuāli paļaujoties uz austrumu kaimiņu. Mazajām ES valstīm, tostarp, Latvijai šis likums sniedz atbalstu un zināmu drošību diskusijās ar tādu gāzes piegādātāju milzi kā Krievijas “Gazprom”.

Tomēr, kamēr Latvijā piesardzīgi rūpējas par to, lai Krievija mūs “neapšmauktu” un jautājumi tiek risināti uz papīra, Lietuva nebaidās paust radikālāku nostāju savos darbos. Arī mūsu kaimiņi lolo cerības uz enerģētisko neatkarību un ierīkojuši jaunu Klaipēdas gāzes termināļa kuģi, kas darbosies kā peldoša gāzes glabātava. Tāpat kā mēs, Lietuva meklē neatkarību no viena gāzes piegādātāja, tāpēc jaunajai gāzes glabātavai dots zīmīgs nosaukums – “Neatkarība” (“Independence”).

Manuprāt, arī Latvijai būtu jāmācās būt stiprākai un paust savu nostāju – vienīgi tā ir iespēja ko panākt. Lai arī Krievijas “Gazprom” ir pieradis, ka esam tam neatgriezeniski piesaistīti, ar rīcību un proaktivitāti mēs varam likt šo apgalvojumu apšaubīt. Latvija gan nav slēpusi, ka no konfliktiem ar gāzes gigantu gribētu izvairīties, taču valdošajā šantāžu virpulī ar klusēšanu kļūstam vien par ērtāku mērķi.

ES ir garantējusi savu fondu finansējumu sašķidrinātās dabasgāzes termināļa celtniecībai Baltijas reģionā. Pašreizējā situācijā šo iespēju vajadzētu izmantot pēc iespējas ātrāk, pārdomātāk un uzbūvēt termināli Latvijā. Šis varētu būt mūsu izrāviens un veidotu konkurenci “Gazprom” piegādēm, tā liedzot Krievijai mūs potenciāli šantažēt. Gāzes tirgus liberalizācija – iespēja nodalīt gāzes transportēšanas un uzglabāšanas funkcijas atsevišķā struktūrvienībā no gāzes piegādes un tirdzniecības, kā arī nodrošināt pieeju tīkliem jauniem gāzes tirgus dalībniekiem, būtu ceļš uz Latvijas neatkarību no gāzes piegādātāja, tomēr šis ir arī politiski jūtīgs jautājums.

Kad 2009. gadā kādā televīzijas raidījumā ziņoja par “Gazprom” pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, izskanēja Kremļa aprindās radies izteikums: “Kas ir labi gazpromam, tas ir labi Krievijai”. Šie vārdi ir labi saglabājušies atmiņā un, lai arī “Gazprom” mērķis Latvijā pēc pašu vārdiem ir “ilglaicīga ekonomiskā sadarbība”, notikumi kaimiņvalstīs liek uztvert to teju kā draudus. Es apzinos, ka enerģētikas sektorā pilnīgi atbrīvoties no Krievijas ietekmes būtu grūti, bet 100% atkarība nav pieļaujama. Mums jāmeklē alternatīvas, jābūt pārliecinošiem savā nostājā un jāturpina strādāt. Es uzskatu, vienīgais risinājums – Latvijā ir jābūt pašiem savam sašķidrinātās gāzes terminālim. Ceļš uz Latvijas neatkarību vēl nav noiets līdz galam.

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Maigās ES informācijas kampaņas pret Krievijas propagandu – kurš uzvarēs?

Mediji nereti tiek dēvēti par ceturto varu, un tas netiek darīts bez pamata – prese, interneta portāli, televīzija un citi kanāli vienmēr bijusi saikne starp viedokļa paudējiem un ziņu uztvērējiem, informējuši sabiedrību par aktualitātēm un aktualitātēm. Tiem piemīt apbrīnojama spēja ietekmēt sabiedrisko domu, lasītāju viedokli un noskaņojumu. Ne velti, sevi un patērētājus cienoši žurnālisti un redaktori par goda lietu uzskata maksimāli objektīvu un patiesu ziņu izplatīšanu, nepiesārņojot informācijas telpu. Tomēr, ar nožēlu jāatzīst, ka uz izplatīto saturu ne vienmēr varam paļauties un tam uzticēties. Ko tad, ja ceturto varu savās rokās pārņēmuši pie valsts varas esošie, pārstāvot savas politiskās un privātās intereses? Šādos gadījumos mediju pamatuzdevums ir pilnībā ignorēts un informāciju, kas nonāk līdz tās uztvērējam nevar dēvēt nekā citādi, kā vien par melīgu, subjektīvu un sagrozītu. Tā ir propaganda, kas, izmantojot cilvēku uzticēšanos medijos teiktajam, liek pieņemt lēmumus un izdarīt secinājumus.

Pēdējo nedēļu laikā ne vien Latvijas, bet visas pasaules mediju telpu aizņēmušas ziņas par Krievijas intervenci Ukrainā un ar to saistītiem notikumiem. Latvijas iedzīvotājus māc bažas, vai kas līdzīgs varētu piemeklēt mūsu valsti un mediju telpā nonākušas dažādas pārdomas un fakti par šo tēmu. Notiek informācijas karš un sabiedrība nostājusies divās frontes pusēs – tajos, kas dažādiem līdzekļiem pauž atbalstu Ukrainai, nosodot Krievijas rīcību un tajos, kas neslēpj, ka ir Krievijas varas pusē. Daļa, nevēloties riskēt, dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies klusēt un izlikties, ka šausmas neeksistē un noskatās, kā līdzās esoša suverēna valsts zaudē savu neatkarību visu acu priekšā. Pateicoties vairākiem ziņojumiem Krievijas medijos, izplatīti tādi meli, kā tūkstošiem ukraiņu bēgļu došanās uz Krieviju, nepatiesas ziņas par notikumiem Maidana laukumā u.c. Lielākais kara upuris ir patiesība, kas aizmiglo prātu arī lēmumu pieņēmējiem gan pašā Ukrainā, Krievijā un Rietumvalstīs. Rupjās propogandas mērķis ir pārliecināt ārpusē esošos, ka Krievijas rīcība un Krimas okupācija ir likumīga.

Notikumi Ukrainā likuši pārvērtēt gan katra individuālo rīcību, attīstoties dažādiem scenārijiem, gan sabiedrības nostāju kopumā. Latvijas pilsoņiem šie notikumi atsauc atmiņā pašu vēl neseno cīņu uz barikādēm par neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma. Loģiski, ka šī brīža notikumi Ukrainā rada bažas par to, vai līdzīgs scenārijs varētu atkārtoties Baltijas valstīs. Regulāras Krievijas militārās apmācības pie mūsu valsts robežām, izteikumi plašsaziņas līdzekļos rada šaubas sabiedrībā un liek pastiprināti sekot līdzi pasaules un mūsu valsts reakcijai. Pastiprinātas darbības valsts drošības jomā un valdošais nemiers liek aizdomāties, vai patiesi prokrieviski noskaņoto iedzīvotāju sapnis atgriezties padomju laikos, varētu gūt panākumus.

ASV prezidents Baraks Obama uzsvēris, ka Krievijas rīcības tālāka eskalācija var novest līdz tās izolācijai no starptautiskās sabiedrības un pēdējās dienas arvien pieaudzis to sankciju skaits un veidi, kas vērstas pret noteiktām Krievijas amatpersonām un tautsaimniecību. Krievija, protams, steidz atbildēt ar to pašu, tādējādi radot apstākļus jaunam “aukstā karam”.

Tikmēr Eiropa notiekošo uztver gaužām diplomātiski, cenšoties izvairīties no neērtībām, kādas varētu sagādāt sankciju ieviešana. Labklājība un vēlme neiesaistīties konfliktos ņem virsroku pār pārliecinātiem demokrātiem. ANO ģenerālsekretārs Bans Gimuns devās uz Maskavu, lai rastu konflikta diplomātisku risinājumu, taču pieredze rāda, ka Kremlis šādus paņēmienus atsakās uztvert nopietni.

Esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienībai (ES) vajadzētu būt proaktīvākai un izlēmīgākai lēmumu pieņemšanā, kā arī izstrādāt sankcijas pret Krievijas varu un nodrošināt informācijas pretsparu, tādējādi paužot skaidru un stingru nostāju Ukrainas notikumu jautājumā. Jau ziņots, ka ES līderi Briselē apsver sankciju piemērošanu un, lai arī novēloti, ceru, ka ES atbilde Krievijai būs stingra un pārliecinoša.

Nupat ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmē Krievijas diplomāts paudis bažas, ka krievu minoritāte tiek diskriminēta arī Igaunijā. Ja ES kavēsies vai būs pārlieku pielaidīga sankciju ieviešanā, apdraudēta būs ne tikai Ukraina, bet arī pārējā Eiropa un, jo īpaši, postpadomju republikas. Latvijas rīcību kavē jau par tradīciju kļuvušās bailes “sabojāt abu valstu attiecības”, kā arī gadu gaitā ieaudzinātais respekts pret lielo kaimiņu un potenciālais sankciju iespaids uz vietējo ekonomiku.

Diemžēl, arī daļai sabiedrības, līdz ar aktīvo propagandu un nepatiesu ziņu izplatību, nav skaidras nostājas. Liela iedzīvotāju skaita primārais uzziņu avots arvien ir televīzija, kas piepildīta arī ar Krievijas varas kontrolētajiem kanāliem, kuri skatāmi arī Latvijā. Es aicinu katru individuāli, pirms viedokļa pieņemšanas un nostāšanās kādā no frontēm, pārbaudīt ziņu avotus un to patiesumu! Mēs nedrīkstam uzticēties atsevišķiem, Ukrainu nomelnojošiem ziņojumiem, kuri bieži vien ir anonīmi, nav neatkarīgi un izplata melīgu saturu.

Šajā situācijā ļoti svarīgi citu ES dalībvalstu kolēģiem skaidrot par Krievijas propagandas ietekmi pierobežas teritorijās. Pagājušā nedēļā, piedaloties Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas komunikācijas darba grupas sēdē, aktualizēju jautājumu, kā ar maigo ES komunikāciju cīnīties pret Krievijas propagandu. Jāatzīst, ka daudzu valstu pārstāvji par šādiem jautājumiem nebija domājuši, taču pēc diskusijas to uztvēra kā ļoti nopietnu problēmu. Komitejas viceprezidente Džeina Morisa (Jane Morrice) rosināja turpināt strādāt un meklēt risinājumus, kā labāk stāties pretī Krievijas propagandai. Mani atbalstīja arī Lietuvas un citu valstu pārstāvji. Es aicinu arī citus Latvijas pārstāvjus ES institūcijās un Eiropas Parlamenta deputātus informēt citu valstu kolēģus par agresīvo Krievijas propagandu un aicināt dot pretsparu, kā arī atvēlēt adekvātus ES budžeta līdzekļus.

Šobrīd karš nav kaujas laukos, bet gan informācijas telpā un Krievijas robežu tuvumā mēs jau zaudējam. Mums visiem ir jābūt aktīviem, neatkarīgi no tā, vai mēs Briselē aizstāvam lauksaimnieku intereses vai pārstāvam valsts institūcijas.

Mēs nedrīkstam aizmirst, cik suverenitāte ir svarīga gan mūsu mīļajai tautai, gan citām valstīm!

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Izmantosim visas iespējas cīnīties par Latvijas zemi!

Mēs Latvijā ilgus gadus esam noskatījušies, kā mūsu senču zeme nonāk ārzemnieku rokās, klausījušies politiķu un dažu nekompetentu indivīdu spriedelējumos, ka situācija nav risināma. Tā tam esot jābūt, jo, lūk, saistības esam uzņēmušies, parakstot starpvalstu investīciju aizsardzības līgumus jau deviņdesmitajos gados un punktu pielikuši, iestājoties Eiropas Savienībā (ES).

Vai tas nozīmē, ka drīz mēs būsim tauta bez savas zemes? Cik no Latvijas pilsoņiem 2003. gada 20. septembrī, balsojot par iestāšanos ES, zināja, ka atsakāmies arī no nacionālās valūtas, lata, un no savas zemes? Uz šiem jautājumiem mēs, visticamāk, atbildes vairs nesaņemsim, taču jāsaka, ka situācija nav bezcerīga, un mums ir dota iespēja rīkoties, ja neklausīsim tos, kuri lobē ārzemju investoru un spekulantu intereses.

Paradoksāli, bet pirmo iespēju cīnīties par senču zemi, neskatoties uz Latvijas iestāšanās līguma normām, mums dod tieši ES, jo tā ir demokrātiska valstu savienībā, kurā nav tēmas, par ko nevarētu pārrunāt, iekļaut ES institūciju darba kārtībā un mainīt. ES diskutē par viendzimuma laulībām, ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) audzēšanu un virkni citu jautājumu, ko daļa Eiropas sabiedrības uzskata par tabu tēmu vai neatbilstošiem ES pamatvērtībām.

Klasisks piemērs ir ĢMO aprite gan pārtikas tirdzniecībā, gan audzēšanai paredzēto augu izplatība. Šajā jomā pilnīgi ir ignorēta viena no ES pamatvērtībām – brīva preču kustība. Nav iespējams brīvi audzēt ĢMO augus vai tirgū brīvi pārdot ĢMO produktus. Identiska situācija ir ar citu ES pamatnostādni – brīvu darbaspēka un pakalpojumu kustību. Mēs visi labi atceramies, kā Zviedrijā tika bloķēts Latvijas firmas darbs, un to pieļāva arī ES institūcijas, izslēdzot brīvu pakalpojumu kustību, atrunājoties ar nacionālām arodbiedrību īpatnībām.

Minētie nav vienīgie piemēri gadījumiem, kad ES līmenī netiek ievērotas pašu noteiktās pamatvērtības, tādēļ mēs pavisam droši varam cīnīties, lai šim sarakstam tiktu pievienoti arī lauksaimniecības zemes tirdzniecības ierobežojumi. Turklāt tas ir aktuāli ne tikai mums, bet arī citās ES valstīs, piemēram, Lietuvā, Bulgārijā, Ungārijā, kā arī Rumānijā. Pat Lielbritānijā un Vācijā lauksaimniekus uztrauc zemes nonākšana ārvalstu spekulantu un lielu multinacionālu kompāniju rokās, kuras bieži izmanto nezināmas izcelsmes ofšoru kompāniju naudu, kas rada aizdomas pat par narkotiku un citu nelegālu biznesu naudas atmazgāšanu lauksaimniecībā.

Saskaņā ar Latvijas iestāšanās līgumu ES, vietējo likumu ietvaros mēs vairs nevaram noteikt zemes brīvas pārdošanas ierobežošanu, taču mums ir iespēja iekļaut šo jautājumu ES darba kārtībā un par to diskutēt jau ES līmenī. Latvijas premjers var rosināt izskatīt tēmu ES Padomē, taču, visticamāk, viena politiķa vēlmes ES noraidīs. Gluži citādi ir, ja savu viedokli referendumā izsaka sabiedrība. Visas tautas vēlmi ES nevar vienkārši ignorēt – tā jāņem vērā, un jautājums ir jārisina. Tātad, lai šo jautājumu ierosinātu ES līmenī, vienīgais ceļš ir referendums! Mums ir jāatbalsta arī citas valstis, kur lauksaimnieki strādā pie referenduma organizēšanas, tostarp jau minētās Bulgārija un Lietuva.

Diemžēl nezinoši politiķi un lauksaimnieku organizācijas, kas patiesībā aizstāv nevis Latvijas, bet gan dāņu un citus ārzemju lauksaimniekus, izplata maldinošu informāciju, ka referendums ir strupceļš, neko neatrisinās un var beigties pat ar izstāšanos no ES. Tā vienkārši ir pakļaušanās ārvalstu investoru un spekulantu spiedienam. Ceru, ka mēs būsim pietiekami drosmīgi kopā ar lietuviešiem, bulgāriem, ungāriem un citām tautām cīnīsimies par mūsu senču zemi ES līmenī.

Otra iespēja ir grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, nosakot, kas un kādā kārtībā drīkst iegādāties lauksaimniecības zemi. Šim risinājumam piekrīt visas lauksaimnieku organizācijas ar nebūtiskām atšķirībām tādos jautājumos, kā iepriekšēja pieredze lauksaimniecībā un pirmpirkuma tiesību secība. Bet mūs vieno uzskats, ka lauksaimniecības zeme paredzēta pārtikas ražošanai, tā nav spekulatīvu darījumu objekts.

Jāatzīst gan, ka plānotie grozījumi nekādi neierobežos dāņu, vācu un citu lauksaimnieku iespējas iegādāties zemi Latvijā. Kā rāda līdzšinējā pieredze, tieši ārvalstu lauksaimnieki ir tie, kas visrupjāk pārkāpj Latvijas likumdošanu, pastumjot malā mūsu lauksaimniekus un iegādājoties zemi. Savās izcelsmes valstīs viņiem ir iespēja saņemt kredītus ar daudzkārt labākiem nosacījumiem. Diemžēl likuma grozījumos neskaitāmas normas ielobējušas organizācijas, kas pārstāv arī ārvalstu lauksaimnieku intereses. Piemēram, arī plānotās pirmpirkuma tiesības sakārtotas tā, lai vairāk iegūtu dāņu un citu ārzemnieku lielie uzņēmumi, nevis mūsu ģimenes saimniecības. Pirmpirkuma tiesības vēlamies noteikt nomniekam, lai gan tādās valstīs kā Ungārija un Francija pirmpirkuma tiesības ir kaimiņam. Tas ir tikai loģiski, jo veicina saimniecības zemju konsolidēšanu vienā vietā, kas, savukārt samazina ražošanas izmaksas un palielina saimniecību konkurētspēju.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pārstāv Latvijas lauksaimnieku intereses, un mēs ticam, ka lielākā daļa Saeimas deputātu pievienojas mūsu viedoklim, savukārt likums tiks pieņemts par labu pašmāju, nevis ārzemju lauksaimniekiem.

Nosargāt mūsu zemi palīdzēs arī kustība „Latvijas zeme – Latvijas pilsoņiem”, kas ir privāti ierosināta iniciatīva, kuru patlaban atbalsta Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, daudzu citu lauksaimnieku organizāciju biedri un vairāk nekā 5000 Latvijas pilsoņi, kuri jau ir parakstījušies par referenduma rīkošanu portālā manabalss.lv.. Diemžēl ārzemju lauksaimniekus aizstāvošās organizācijas izplata maldinošu informāciju, ka neviena lauksaimnieku organizācija nav aicinājusi atbalstīt šo iniciatīvu, taču mēs ceram, ka iedzīvotāji būs aktīvi, mums un izdosies savākt parakstus referenduma rīkošanai, neskatoties uz kūtru politiķu un dāņu lauksaimniekus aizstāvošu organizāciju atturīgo vai pat noraidošo attieksmi, tādēļ aicinu visus parakstīties portālā www.manabalss.lv

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Zemes iztirgošanas sāpīgais jautājums

“Prātiņš manim zirgu pirkt,
Prātiņš ņemt līgaviņu,
Tā prātiņa man nebija
Tēva zemi paturēt,”
šādu nožēlu pauž no Lielvārdes apriņķa nākusī tautasdziesma, kuru glabā mūsu kultūras lepnums – Dainu skapis. Šobrīd tieši Vidzeme lepojas ar vislielākajām lauksaimniecības zemes platībām, taču situācija Latvijā rāda, ka pašu tīrumi no latviešu rokām izslīd kā smiltis starp pirkstiem. Tautasdziesmas rindas, kā paredzot nākotni, atspoguļo valstī notiekošo zemes iztirgošanu ārvalstu personām, skandināviem, amerikāņiem u.c., kuri nu kļuvuši par lielākajiem zemes īpašniekiem.

Latvijas zeme ir vērtība, par kuru simtiem gadu garumā cīnījušies mūsu tēvu tēvi, lai saglabātu to nākamajām paaudzēm – mums, mūsu bērniem un mazbērniem. Ne mazums latviešu tautas asiņu izliets karos, ne mazums asaru liets, smagos laikos zaudējot savas dzimtas mājas.

Ar mērķi labot situāciju, Zemkopības ministrija (ZM) ministres L.Straujumas vadībā nāca klajā ar likuma grozījumiem, tomēr tie ir nepilnīgi. Grozījumos paredzēts, ka pirms zemes iegādes tās potenciālajam īpašniekam nepieciešama trīs gadu pieredze lauksaimniecībā. Šis noteikums gan neattieksies uz jaunajiem lauksaimniekiem līdz 40 gadu vecumam, tomēr, manuprāt, šādi ierobežojumi ir lieki. Kādēļ gan nepieciešams vecuma slieksnis, kas ierobežo tos, kuriem vēlme nodarboties ar lauksaimniecību radusies brieduma gados?

Tāpat plānots kontrolēt, vai pēc pirkuma veikšanas lauksaimniecības zeme patiesi tiek lietderīgi izmantota tai paredzētajam mērķim. Lai arī ZM grozījumi vairāk tiecas nevis izslēgt ārzemniekus no potenciālo zemes pircēju loka, bet gan ierobežot mūsu pašu Latvijas pilsoņus, šī prasība vēl būtu pieļaujama.

Zemes veiksmīgu apsaimniekošanu apgrūtina arī zemes pirmpirkuma tiesību jautājums. Tās pieder esošajam zemes nomniekam, nevis pieguļošās, kaimiņos esošās, zemes īpašniekam. Tas nozīmē, ka saimniecību zemes joprojām būs izkaisītas plašā apgabalā un konsolidācija nenotiks. Savukārt šādu prasību būs viegli apiet, jo esošo nomas līgumu varēs lauzt un jebkurā laikā noslēgt to ar potenciālo pircēju. Ja likumā tiktu iekļautas šādas normas, vajadzētu noteikt arī nomas līguma minimālo darbības termiņu, tomēr šāda rīcība varētu būt pretrunā ar civillikumu.

Skarbā realitāte neapmierina Latvijas zemniekus, tāpēc organizācijas apsvērušas iespēju sekot Lietuvas lauksaimnieku piemēram un, saistībā ar aizliegumu pārdot vietējo lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem, rīkot referendumu. ZM plānotie likuma grozījumi gan paredz dažādus ierobežojumus, tomēr problēmu, zemes iztirgošanu ārzemniekiem, nerisina.
Sekmīgas lauksaimniecības labvēlīgā ietekme uz ekonomiku nav noliedzama. Lauksaimniecība, pārtikas un meža nozare jau tagad dod būtisku pienesumu – 12% no iekšzemes kopprodukta. Tā rada jaunas darba vietas, attīsta lauku reģionus, un šie ir tikai daži no pozitīvajiem aspektiem.

Vienīgais risinājums, kā pasargāt mūsu senču zemi ir tautas nobalsošana, kurā Latvijas Republikas pilsoņu vairākums atbalstītu aizliegumu ārzemniekiem iegādāties lauksaimniecības un meža zemi. Eiropas Savienībā valda demokrātija, pilsoņu izteiktās vēlmes tiek uzklausītas un ņemtas vērā. Tā var nerēķināties ar Latvijas politiķu likumos iestrādātām pirmsvēlēšanu laika iegribām, bet nevar ignorēt Latvijas tautas gribu. Jau pašlaik ir noteikts, ka vienam miljonam ES iedzīvotāju no septiņām dalībvalstīm ir tiesības ierosināt iniciatīvas jebkurā jomā.

Ja mēs klusēsim un nerīkosimies, nekas nemainīsies, savukārt, piemēram, ja Lietuva, kur jau veikta tautas nobalsošana, Latvija un citas ES valstis vēlēsies izskaust zemes iztirgošanu ārzemniekiem, tad ES vadītājiem būs jāieklausās un jāatļauj dalībvalstīm ieviest lauksaimniecības un meža zemes tirdzniecības ierobežojumus.

Aicinu atbalstīt portālā manabalss.lv izveidoto iniciatīvu “LATVIJAS ZEME LATVIJAS PILSOŅIEM” un balsot http://manabalss.lv/i/625 par mūsu nacionālās bagātības, lauksaimniecības un meža zemes, saglabāšanu Latvijas pilsoņu īpašumā.

Saimniekot pašu zemē ir arī goda jautājums – to, ko esam spējuši nosargāt gadsimtu garumā, neļausim atņemt miera laikos!

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Lauku iztukšošanās – urbanizācijas ēnas puse

 Tāpat kā citviet pasaulē, urbanizācijas līmenis Latvijā tās vēstures gaitā ir audzis, un šī tendence turpinās. Ļaudis pamet savas dzimtās mājas, dodoties labākas dzīves meklējumos lielākajās pilsētās ar attīstītāku infrastruktūru un mazāku bezdarba līmeni.

Pāršķirot vēstures lappuses, atceramies, ka būtiska urbanizācija Latvijā aizsākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad, līdz ar rūpniecības attīstību, darba vietu skaits pilsētās auga, savukārt laukos vajadzība pēc cilvēkresursiem samazinājās, jo daļu darba nu varēja paveikt mašinizēti.

20. gadsimta 20. un 30. gados situācija laukos krietni uzlabojās. Valsts šo attīstību veicināja, īstenojot agrāro reformu, atņemot zemi muižām un piešķirot to latviešu zemniekiem, kā arī nodrošinot viņus ar lētiem kredītiem un atbalstot saimniecību attīstību. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, saskaņā ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, pilsētās dzīvoja tikai 37% valsts iedzīvotāju, bet laukos – 63%. Tieši šis vēstures posms tautas apziņā saglabājies kā uzplaukuma gadi, kas izcēlušies ar valsts atbalstu lauksaimniecībai un ražošanai, kā arī sociālajām programmām, lai lauksaimniekus noturētu savā dzimtajā vidē. Šeit jāpiebilst, ka patlaban situācija ir tieši pretēja – 2012. gada sākumā, ņemot vērā LR Centrālās statistikas pārvaldes datus, 68% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, bet 32% – laukos. Arī Padomju okupācijas laikā attīstība lauksaimniecībā neapstājās un tika turpināta, tiesa, ne pēc brīvā pasaulē pieņemtiem stadartiem, bet gan režīma noteiktiem kritērijiem. Urbanizācija neapsīka un cilvēku skaits pilsētās auga, tomēr lauki joprojām bija apdzīvoti.

Lai arī Latvijā ir viens no vismazākajiem iedzīvotāju blīvuma rādītājiem Eiropas Savienībā, visaugstākā iedzīvotāju koncentrācija, protams, ir Rīgā. Kontrasts ir iespaidīgs – 2012. gadā laukus apdzīvoja 32 cilvēki uz 1 km2, bet galvaspilsētā šis rādītājs bija krietni augstāks – 2140 cilvēki uz 1 km2. Lai arī Rīgā dzīvo teju trešdaļa valsts iedzīvotāju, kopš 2000. gada tās iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Esmu pārliecināts, ka mums netrūkst stipru ģimeņu un uzņēmīgu cilvēku, kuri nolēmuši mainīt dzīvesveidu, iemainot nomācošos pilsētas mūrus pret mājām tuvāk dabai un arī dibinājuši savas saimniecības, taču lielākoties diemžēl Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanās rādītājs, visticamāk, skaidrojams ar emigrāciju kopumā.

Neskatoties uz atšķirīgajiem apstākļiem, vēlos uzsvērt, ka gan cariskās Krievijas laikā, gan padomju okupācijas periodā, lauki bija apdzīvoti. Tie vienmēr pastāvējuši kā vieta, kur latviešu tauta kopusi un uzturējusi savas tradīcijas, par spīti valdošajām varām un neatkarīgi no citiem sarežģījumiem. Tieši no lauku vides nākuši latviešu tautas izcilākie prāti, jaunlatviešu kustības intelektuāļi, mākslinieki, literāti, valstsvīri un daudzi veiksmīgi mazāk publisku profesiju pārstāvji. Latvijas lauki ir vieta, kur gadu simtiem ir mitusi latviešu tautas dvēsele. Pašreizējā urbanizācija un situācija ārpus pilsētām strauji tiecas lauku iztukšošanās virzienā. Jau tagad pārņem skumjas, viesojoties nomaļākos pagastos un vērojot pamestās sētas un aizaugušos augļu dārzus. Iespējams, ka drīz vien mūsu tautas dvēsele klīdīs pa tukšiem, neapdzīvotiem klajumiem, kur saimniekos daži dāņu vai vācu izcelsmes lielsaimnieki.

Lai nākotnē lauku iztukšošanos tomēr nepiedzīvotu, neatsverams būtu valsts atbalsts mazajām un vidējām saimniecībām un to attīstīšanai, tādējādi sekmējot darba vietu izveidošanos un saglabājot lauku apdzīvotību. Lielu, atsevišķu saimniecību veidošanās neveicina lauku izaugsmi, tieši pretēji – tā samazinās kopējais darba vietu skaits un urbanizācijas līmenis aug. Manuprāt, sniedzot atbalstu lielo saimniecību modernizācijai un attīstībai, par galveno kritēriju būtu jānosaka jaunu darba vietu izveidošana konkrētajā saimniecībā. Tāpat, lai mazinātu urbanizācijas negatīvās sekas un saglabātu lauku apdzīvotību, valstij ir jāatbalsta jaunu darba vietu izveidošanu ārpus lielajām pilsētām, turklāt, tikai lauksaimniecībā, bet arī citās apstrādes un rūpniecības nozarēs mazpilsētās un reģionālajos centros.

Aplēses liecina, ka tuvākajos gadu desmitos urbanizācijas līmenis turpinās pieaugt, taču diemžēl ne dabiskā ceļā, bet, pārvācoties lauku iedzīvotājiem. Mans aicinājums ir nepieļaut šādu situāciju, jo Latvija nav tikai Rīga vien. Latvija ir tās mazpilsētu bruģētās ielas, uzartie tīrumi, šalkojošie meži un, pati lielākā vērtība, cilvēki. Lai kurā valsts daļā viņi dzīvotu.

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone

Ilgtspējīga ražošana – ilgtermiņa ieguvums

Pēdējo gadu gaitā sabiedrībā vērojama arvien lielāka interese par veselīgu uzturu, cilvēkam un videi nekaitīgiem saimniekošanas risinājumiem un zaļu dzīvesveidu. Pērn veiktajā Jēlas un Kolumbijas universitāšu pētījumā Environmental Performance Index (1) Latvija iekļuvusi pasaules zaļāko valstu trijniekā un, lai arī pētījums būtu papildināms ar kvalitatīviem konkrētu vides aspektu izvērtējumiem, šis ir augsts rādītājs.

Minētais gan nenozīmē, ka Latvijai vairs nebūtu kur augt. Tieši pretēji – valstī jānostiprina izpratne par to, cik pozitīvu ietekmi ilgtspējīga lauksaimniecība, rūpes par vidi un mums pašiem, atstāj ilgtermiņā. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati liecina, ka pērn Latvijā graudaugu sējumos izmantotas vairāk nekā pus tūkstotis tonnas pesticīdu – tirgū ienākot arvien jaunām vielām, pastāv iespējamība radīt ievērojamu apdraudējumu videi (2). Sekošana līdzi pesticīdu izmantošanai lauksaimniecības kultūrās ir viens no punktiem ceļā uz ilgtspējīgu attīstību vides un veselības jomā, kas tiek veikta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) prasībām.

Tomēr minētais ir tikai viens no veidiem, kādos tiek sekots līdzi vides riska faktoriem. Svarīgi ir katram pašam un mums visiem kopā patiesi saprast būtiskāko – ilgtspējīga pārtikas ražošana un patēriņš gluži vienkārši nozīmē dzīves kvalitātes uzlabošanos, sākot no pašiem pamatiem. Eiropas Parlamentā tiek pārskatīta kopējās lauksaimniecības politika, par mērķiem izvirzot pieejamas pārtikas cenas, attīstītus lauku apvidus un spēcīgas lauksaimnieku kopienas. Manuprāt, izaugsme ir cieši saistīta ar ilgtspējīgu un videi draudzīgu lauksaimniecības attīstību un rūpēm par dabu kopumā. Tā, piemēram, biškopības nozarē tiktu domāts par bišu, dabīgo apputeksnētāju saudzēšanu.

Pārspīlēta minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā var būtiski ietekmēt nitrātu daudzumu pārtikā. To uzkrāšanās augļos un dārzeņos lielā koncentrācijā atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka imunitāti, vielmaiņu un izraisa nopietnas saslimšanas. Saimnieku rokās ir vērst situāciju uz labu, izvēloties dabīgās barības vielas – kūtsmēslus, kompostu, bet minerālmēslus lietojot vienīgi mērenās, sabalansētās devās. Ilgtspējīgas ražošanas metodes – bioloģiskā saimniekošana vai integrētās audzēšanas ieviešana nozīmē vidi saudzējošo pasākumu veikšanu, tādējādi saglabājot bioloģisko daudzveidību un pēc iespējas vairāk samazinot risku cilvēka veselībai un videi. Kā agronoms, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa mūsu zemnieku jau saimnieko videi draudzīgi un apzinās, ka īstermiņa, augsni noplicinoša un uz ātru peļņu vērsta intensīva lauksaimniecība nenodrošinās ienākumus un pircēju uzticību ilgākā laikā.

Savukārt kā patērētāji mēs varam ietekmēt kopainu, izvēloties veselīgu – vietējo pārtiku, kas ražota videi draudzīgi, tāpēc nesatur pesticīdu atliekvielas. Tā nav mērojusi tūkstošiem kilometru tālu ceļu, mākslīgi nogatavināta un apstrādāta ar fungicīdiem, lai nebojātos to transportējot. Ikviens, kurš reiz baudījis tikko plūkta tomāta smaržu, uz pašu rupjmaizes ziedis Latvijas ārēs ievāktu medu un tirgū apbrīnojis vietējo kartupeļu šķirņu krāšņo daudzveidību, pratīs novērtēt atšķirību. Atbalstot “savējos” un iegādājoties pārtiku tieši no ražotāja gūstam gandarījumu par pašmāju saimniecību atbalstīšanu. Mums ir iespēja aprunāties, vairāk izzināt ražošanas procesu un pārtikas ražošanā izmantotās metodes.

Pārdomāta saimniekošana un domāšana ilgtermiņā nozīmē ne tikai indivīda rūpes par sevi un tuvākajiem, bet zemi un valsti kopumā. Latvijas lauki ir unikalitāte, kas jāsaglabā. Dabas ritmu ievērošana svarīga ne tikai lauksaimniekam, bet arī pilsētu iedzīvotājiem, kuriem lauki ir svarīgi, lai gūtu atelpu, pozitīvi uzlādētos no dabas, lakstīgalu dziesmām un cīruļu treļļiem. Izvēloties intensīvās lauksaimniecības produkciju, intensīvi nodarām pāri paši sev. Savukārt pārdomātas ilgtspējīgas ražošanas metodes un domāšana ilgtermiņā nozīmē rūpes par sevi, bērniem, mūsu zemi un nākotni.

1 http://epi.yale.edu/epi2012/rankings 
2 http://www.csb.gov.lv/notikumi/graudaugu-kulturam-lietoti-104-kg-rapsim-154-kg-pesticidu-vienam-sejumu-hektaram-36633.html

 

Padalies ar citiem…Share on LinkedInShare on Google+Tweet about this on TwitterShare on FacebookEmail this to someone